Reintegrācija Latvijā - 1. daļa

2014. gadā, pāris mēnešus pēc pārcelšanās uz Latviju, rakstīju par re-integrēšanos Latvijā: 

Kā var vispār iedomāties dzīvot Latvijā, nezinot krievu valodu? Kur man bija prāts? Kāds interneta komentārs man jau nedēļām sēž galvā - no puiša, kas pabeidzis izglītību Latvijā, ņemot studiju kredītu, kas nu ir jāatmaksā, bet jautājums - kur dabūt darbu: "Ok, valodas ir jāzin, dzīvojot Latvijā krievu valoda ir svarīga, bet kādēļ tas manā dzimtenē ir tik kategoriski - darbu bez krievu valodas nedod. Ja skolas laikā teiktu ka bez krievu valodas darbu nedabūsi, tad es tiektos pēc šīs valodas nevis augstākā grāda".

Priekšlikums latviešu emigrācijas jautājumā: Skolās atcelt angļu valodu kā pirmo svešvalodu, jo tā tikai atver durvis Eiropai (t.i. Anglijas un Īrijas šampinjonu laukiem un vistu fabrikām), tā vietā ieviesīsim obligātu krievu valodu, jo citādi skolas ražo bezdarbniekus, kuru zināšanas neatbilst Latvijas darba tirgum, kurš nepieprasa daudz vairāk kā vienas specifiskas svešvalodas zināšanas.

Es meklēju iespējas tikai un vienīgi angļu valodā - kopumā pieteicos sešās kompānijās uzņēmumos - visos tiku pie pārrunām/intervijām/telefona sarunām. Dažu letiņu nīdēšana "Esmu sūtījis simtiem CV un nekā" man liekas mazliet aizdomīga. 

No sešiem uzņēmumiem, četrus es pasūtīju trīs mājas tālāk, dažādu iemeslu dēļ, bet par to, ka nebūtu izvēles, es nesūdzos, es vienkārši esmu pārāk klīrīga.

Viens uzņēmums man teica, ka es nevarēšot apvienot darbu ar diplomdarba rakstīšanu - lai es pabeidzot izglītību, tad kontaktējot viņus atkal. Un pēdējais uzņēmums mani solīja sakontaktēt tālākā nākotnē, kad viņi varēs piedāvāt manām vajadzībām atbilstošākas iespējas.

Praksi uzsāku eksporta uzņēmumā, kurā jūtos kā pilnīga dura, jo nezinu, kas ir biezpiena plācenis un visi uz mani šķībi skatās, kad izmetu "Where is Olaf" joku sasitībā ar birojā strādājošo Elsu no Zviedrijas. Nezināju, ka Latvijā neviens nav redzējis Frozen. Pie tam, es neprotu daudzus terminus latviski - piemēram, man ir kompānija, nevis uzņēmums. Un tā vietā, lai ar mani pasmietos par manu nezināšanu, smejas tikai par mani. 

Nē, es Latvijā nesaskaros ar tām lielajām problēmām, par ko tik daudzi raud - valodas nezināšana, iespēju trūkums, atalgojums vai "esmu pārāk kvalificēts Latvijas tirgum". Es nekad neesmu bijusi un arī netaisos būt pārāk laba Latvijai. Es vienmēr centīšos būt pietiekami laba Latvijai - vienīgajai zemei, kurai esmu vajadzīga!

Lai arī lielās problēmas mani īpaši neskar, tomēr ikdiena ir drūma un negatīvu emociju pilna. Katru dienu iezogas prātā doma: "Latvijai esmu par stulbu". 

Pirms pametu Dāniju, runāju ar kādu tanti, kas teica: "Latvija liekas vilinoša - mājas, kā nekā, bet cilvēki tur ir tik depresīvi un stressaini - man tas nav vajadzīgs".

Kāds cits cilvēks man teica: "Gribētu mājās, bet mani kaitina latviešu mentalitāte - vienmēr nīdēt un meklēt negatīvo, kā arī tā nenormālā skauība un līšana svešu cilvēku dzīvēs".

Vēl kāds domu apkopojums: "Ārzemēs ir grūtāk visu uzsākt, bet, manuprāt, tas notiek ātrāk. Latvijā vari strādāt savu sapņu darbu, bet dzīvē galu galā neko nesasniegt. Tā man bija pirms gandrīz 3 gadiem LV. Strādāju reklāmas ağentūrā par projektu vadītāju/ koordinatori, bet tomēr liekas, ka tas ir tas maksimums uz ko LV varu sapņot".

Lai atgrieztos Latvijā, ir jāaizmirst visi attaisnojumi - vēlmei ir jānāk no sirds, ir jāpieķeras ilgām pēc dzimtenes un ģimenes mīlestības. 

Ja mēs aizbraukšanu izvēlamies tādēļ, ka tas ir vieglais ceļš - glābiņš no bezcerības, tad visai loģiski, ka nākotnē diez vai izvēlēsimies "grūto ceļu" - atgriešanos... bezcerībā. Es ticu, ka tiem, kas vēlas atgriezties - šķēršļu nav. Bet tie, kas vienkārši nevēlas, vienmēr atradīs kādu ļoti labu un skanīgu attaisnojumu. 

Bet mēs (aizbraucēji) neesam dzimtenes nodevēji, mēs esam liekuļi. Mums vienkārši dzimtene nav svarīga. Patriotisms nav iemesls liegt sev labu dzīvi. Māmiņa reiz izteicās, ka ja vien nebūtu "padomju domāšana" - visu citiem, sev neko - arī viņas dzīve būtu citāda. Bet man nav "padomju domāšanas" - esmu brīvā Latvijā dzimusi, egoistiska skuķe. Es vienkārši neredzu loģiku dzīvošanā valstij. Valsts ir domāta cilvēkiem, nevis otrādi.

Man tika audzināts no bērnības, ka valsts un savas zemes mīlestība ir galvenais (iespējams tāpēc, ka tiem, kas man šo uzskatu ieaudzināja pašiem savas valsts ilgu laiku nebija). Bet to sen visu esmu aizmirsusi, jo ārpus Latvijas tas netiek atgādināts. Mēs (ārzemju latvieši) esam dzimtenes nodevēji, bet vai mums tas rūp? Mums tāpat ir labāka dzīve nekā dzimtenes lielajiem patriotiem. Un viņiem tas sāp, tāpēc viņi cenšas mums vēl vairāk iedzelt - nievāt un noniecināt. Jūs tiešām domājat, ka lamājot mūs par to, ka esam izvēlējušies vieglu dzīvi, jūs mūs atvilksiet atpakaļ?

Pēdējās dažas nedēļas šādi es esmu šķendējusies un lādējusi Latviju, Latvijas sabiedrību, Latvijas darba tirgu un Latvijas dotās iespējas. Nemitīgi esmu salīdzinājusi visu ar Rietumeiropu, sakot, ka šeit valda tīra necilvēcība, ņirgāšanās un bezcerība. Esmu meklējusi un citējusi miljons iemeslu, kādēļ vienkārši nav vērts. Nav vērts bendēt savus nervus un veselību, nav vērts tērēt savu laiku un līdzekļus, nav vērts cīnīties, jo tāpat neviens par to nemaksās. Mani nogurdina Latvijas cilvēku negatīvisms un uzspēlētā iedomība, tajā pašā laikā pati nemitīgi lamājos.

Rokas nolaižas, atceroties, ka Latvijā ir griesti izaugsmei un līdz tiem griestiem ir jāsniedzas mūžību, jo vienmēr kaut kas vilks lejā. Vienmēr jāsāk no absolūtās nulles, un mana uzspēlētā iedomība nevienam nav vajadzīga, jo četru gadu pieredze Eiropā ir tikai mīnuss, kurš mani noliek zemāk par zemi - ja nebūtu aizbraukusi, varbūt būtu Latvijā kaut ko sasniegusi, tagad - ēd dubļus!

Es daru to pašu, ko tie, kas necenšas atgriezties - meklēju attaisnojumus, lai padotos, nevis iespējas risināt problēmas. Godīgi sakot, man vienkārši ir slinkums un nav vēlmes tērēt savu laiku.

Man patīk būt "iebraucējam" - bet ne jau savā dzimtenē.

Skatīsimies acīs patiesībai - es esmu liekule un "dzimtenes nodevēja". Man patīk labs atalgojums - tātad arī mantkārīga. Man patīk pozitīvi cilvēki - tātad esmu nenopietna. Man patīk tikt pie kārotā tagad un tūlīt - tātad slinka.

Pēc visa redzētā un dzirdētā, izskatās, ka es vienkārši neesmu Latvijas cienīga.

Atliek vien sev katru dienu atgādināt: "Nepadodies, sākums vienmēr ir grūts, Tev viss izdosies! Paskat, cik tālu jau esi tikusi - proti lietot vārdu "uzņēmums" un zini, kur Rimi var iegādāties biezpiena plāceņus! Beidz nīdēt, būs labi!"

Syng mig en sidste sang, før du er væk herfra*

*Dziedi man vienu pēdējo dziesmu, pirms dodies prom no šejienes. 

Nedēļas.
Tagad ir 30 nedēļa. Mana priekšniece pirms dažām nedēļām jautāja: "Tu vari strādāt 30. nedēļā?" Kad, kad? Kurā datumā? "Nu, 30 nedēļā, trešdien un ceturtdien, un nedēļas nogalē". Skolā visi projekti, eksāmeni, brīvdienas - "Tas būs tajā un tajā nedēļā". Trīs gadus nodzīvojot Dānijā, vēl aizvien neesmu iemācījusies skaitīt nedēļas, kaut arī visa Dānijas karaliste dzīvo nedēļās, nevis dienās.

Odi.
Dānijā, vasaras sezonā, dienu un nakti turam visus logus atvērtus. Kad pirmajā gadā pie manis ciemojās latvieši, viņi bija šokā. Lai arī gaismas ir ieslēgtas, vakarā neviens ods pa logu iekšā nelido - tādu te gandrīz nav. Īpaši pilsētās. Dzīvojot laukos (vienā no manām iepriekšējām darba vietām) tik labi gan nebija - vasaras karstākajās naktīs daži asisnsūcēji bija jānogalina. Tomēr pilsētā - jā, odu nav.

Riteņbraucēju celiņi.
"Mammu, vācies nost no riteņbraucēju celiņa!" - pilnīgi ar dusmām jāsāk aizrādīt. Dānijā ir divas "ietves" - gājēju ietve un riteņbrauceju celiņš. Nez kāpēc, ciemos atbraukušie latvieši, īpaši mana māmiņa, ir ļoti jāpieskata, lai nelien uz "otrās ietves", jo pa to nevien pamatīgā ātrumā traucas riteņbraucēji, kuriem nav nekāda pienākuma apstāties, lai neuzpērtos kādam stulbam gājējam virsū, bet arī skūteri - uz 40-50km/h - "otra ietve" ir gājēju dzīvībai bīstama. Latvijā šī ir viena lieta, kas man ļoti pietrūks, jo pārvietošanās Dānijā ar riteni ir fantastiski komfortabla, pateicoties šiem celiņiem.

Ziemassvētku noskaņas.
Dānijā ir ļoti izteikts Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas pirmajā novembrī, kad tiek izlaists speciālais Ziemassvētku alus. Jau no novembra veikalos parādās gardais Ziemassvētku rīsu deserts ar ķiršu zapti - Risalamnde. Un gļuk vīns (Gløgg vin) - tas pats karstvīns, bet to pagatavo ne vien ar garšvielām, bet arī ar rozinēm un riekstiem - fantastiski.

Cilvēku smaidi
Reizēm palasu kādas īru meitenes blogu par dzīvi Latvijā, viens no patiesākajiem viņas novērojumiem - latvieši nesmaida. Atceros, kā 19.gadu vecumā biju Gruzijā, no kuras atgriežoties, biju nepatīkami pārsteigta tieši lidostā, kur man robežsarks ar pretīgu toni uzbļāva - "Kur tava pase?". Uz tik nepatīkamā tonī izteiktu jautājumu, īsti pieklājīgi atbildēt pat negribējās (pie sevis nolamājos), bet pieklājīgi atbildēju, ka - nozagta.
Veikalos, dusmīga krievene teiks: "Maisiņš vaig?". Bankā, lēni strādājoša darbiniece, nopukstēs: "Man parakstu vajag". Par cilvēku absolūti negatīvo attieksmi, vietās, kur jānorisinās kaut kādai komunikācijai, man pat ir bail rakstīt, jo Dānijā esmu pieradusi pie smaidiem.
Latvijā, ārzemniekus ļoti viegli ir pamanīt, jo viņi smaida. Daži letiņu indivīti saka, ka tie esot samāksloti smaidi. Nē, mīļie, tā ir dzīves attieksme.
Man Dānijā veikalā VIENMĒR smaida, sveicina un pēc samaksāšanas par pirkumu NOVĒL JAUKU DIENU! Tā ir pieklājības norma. Darbā, kaut arī tas ir smags un reizēm ļoti kaitinošs, un nomācošs, kad mēs visi sēžam pie pusdienu galda - smejamies. Kad pēc nogurdinošas darba dienas, ievelkos ofisā - jautri pārmiju dažus patīkamus teikumus ar priekšnieci. Viņa saka: "Paldies par šodienas darbu, tiksimies rīt". Lai kā man reizēm neriebtos mans darbs, šī cilvēku labestīgā komunikācija un smaidi atsver visas negatīvās emocijas.
Šī arī ir galvenā lieta, kas man vienmēr ļoti, ļoti pietrūkst, esot Latvijā - "Samākslotais rietumnieku pozitīvisms?". Nezinu, dzīve liekas jaukāka un vieglāka, ja cilvēki apkārt smaida - kaut vai mākslīgi. Jo labāk taču smieties, nekā raudāt, īpaši  ja nelīdz ne viens, ne otrs.

Laika apstākļi
O, jā! Es nepanesu karstumu, tādēļ parastās dāņu vasaras (diezgan mākoņainas un vēsas) ir tieši manā gaumē. Šogad gan sanākušas ļoti siltas nedēļas, tāpēc lielu daļu laika pavadu mājās. Un ziemas ir tādas, kā Latvijā rudens - lietainas un siltas. Šeit nav sniega kupenu. Ja kādreiz sniegs uzsnieg, tas izkūst pēc 3 dienām. Reizēm ar latviešu meitenēm smejamies par dāņu ģērbšanās stilu - staigāt apkārt ziemas jakā un vasaras šļopkās. Nesen sapratu, kāpēc Latvijā tā nav - tāpēc, ka mums ir vasaras sezonas garderobe un ziemas sezonas garderobe - vasarā visus džemperus un siltās kapucenes novācam, ziemā šļopkas un minikleitas, nobāžam skapju tālākajos stūros. Toties Dānijā teju visu gadu ir vienādi laika apstākļi, tādēļ ziemas jaka var noderēt vasaras vidū, bet mini kleitu reizēm var uzvilkt jau martā - viena garderobe visam gadam.
Nezinu, kā es izdzīvošu Latvijas ziemu, kas pēc nostāstiem, esot sniegota vairāku mēnešu garumā. Man nepieder ziemas drēbes. Man ir "rudenīgs" apģērbs - ja ir vēsi uzvelku vairākas kārtas, ja silti - kaut ko novelku nost. Bet cauru gadu valkāju vienu un to pašu. Reizēm aizeju uz veikalu šļopkās un ziemas jakā - tīri dāņu stilā.

P.S. Šī ir mana pēdējā dziema par Dāniju, domāju uzrakstīt arī primo dziesmu par Latviju, kad būsšu tur un ievērošu lietas, kas notiek citādi, kā šeit.

Aiz vēja ģeneratora.

"Viņš bija teicis: "Izvēlies, es vai tas, ko tu dari", kaut neviens nevienam nepieder un nepiederēja" - Prāta Vētra

Vakar braucu autobusā uz darbu kopā ar kādu citu latviešu dāmu, kura man pēkšņi izdomāja uzjautāt: "Ilva! Bet kāpēc tev nav puisis?". Nosmējos un atcirtu: "Kurš teica, ka man nav?". Viņa: "Tu tā runā, ka vari doties, kur vēlies, kad vēlies, es tā sapratu..."

Vidusskolā bija kāda saruna ar klases biedreni, kura tajā brīdī bija saderinājusies. Viņa man stāstīja, ka dzīves plāni ir atkarīgi no līgavaiņa - ja viņš gribēs, paliks Liepājā, ja varēs - dosies uz Rīgu - kopā, visu kopā. Sākumā skatījos ar skaudību - meitenei ir kāda dvēsele, ar kuru dzīvei iet pretī divatā - tā ir drošāk, vieglāk, izdevīgāk.

Man gan vienmēr sanāca būt ar tādiem čaļiem, kas labāk redz mani ejam, nekā nākam - mans puisis pateica - kad es aizbraukšu uz Dāniju, mēs izšķirsimies. Prasīju - "Tad varbūt man nebraukt?". Viņš teica, ka tādā gadījumā noteikti ar mani izšķirsies, jo es nebūšot tā patstāvīgā meitene, kas viņam patīk. Tā es aizbraucu, tā mēs izšķīrāmies.

Dānijā bija kāds puisis, kurš mani aizveda uz lidostu un iesēdināja lidmašīnā uz Angliju. Līdz tam, visu laiku, ko pavadījām kopā, es pie sevis domāju: "Saki, lai es palieku, tikai dod man iemeslu....". Kādas sarunas laikā, kad izteicu savas šaubas par došanos uz Angliju, viņš noteica: "Tev noteikti jābrauc, jāapskata pasaule, jāizbauda dzīve!"

Tā, lūk. Neviens no maniem mīļotajiem necentās mani piesiet sev pie kājas, lai es pati nekur nevarētu doties - kaut arī manās iekšās dega vēlme "piesieties" viņiem. Kaut arī dzīves ceļus eju pēc pašas brīvas izvēles, tomēr, esot attiecībās, es esmu kādam piesieta. Emocionāli. Es vairs nevēlos to sajūtu, tādēļ jau divus ar pusi gadus esmu oficiāli brīva meitene. Nevienam nekādi neizdodas mani piesiet, ielikt būrī.

"Zini, kas ir tava problēma, Miss Lai-arī-kas-Tu būtu? Tu esi vista, kam nav iekšās. Tev ir bail pacelt galvu un atzīt - "Jā, dzīve ir fakts, cilvēki iemīlās, cilvēki pieder viens otram, tāpēc, ka tā ir vienīgā cilvēka iespēja uz īstu laimi". Tu sevi sauc par brīvo garu, par "savvaļas dzīvnieku", un tu esi pārbijusies, ka kāds tevi iebāzīs būrī. Bet, mazā, tu jau esi tajā būrī. Tu pati to uzbūvēji. Un tam nav robežu Teksasā vai Somālijas pussalā. Tas būris ir vienalga, kur tu ej. Jo lai arī kur tu neskrietu, tu tikai attopies ieskrienot pati sevī". 

Šādas, tādas, visādas pārdomas par attiecībām nāk prātā, kad domāju par dzīvošanu Latvijā. Tur ir kaut kāda jocīga cilvēku nostāja - dzīvē galvenais ir apprecēties. Kad pirms diviem gadiem, atbildot uz jautājumu par saviem dzīves plāniem, izstāstīju par Angliju, man atcirta ar teikumu: "Tā tu vari plānot, bet gan jau drīz apprecēsies un visi lielie plāni atkritīs". Say what?

Tad reizēm palasu kādas īru meitenes blogu par dzīvi Latvijā, viņa ļoti uzsver to, ka latviešu sievietes ir teju psihopātes, kad runa ir par viņu vīriešiem. Galvenais ir dabūt vīrieti un piesiet viņu pie sevi, labākajā gadījumā - ar bērnu. Tas tāds mazliet pārspīlējums, bet arī skumjš fakts.

Bet es jau sen neuzvedos, kā īstai letiņu bābai pienākas.

Jo vairāk gadu iet, jo mazāk laika veltu pretējam dzimumam - randiņi mani nogurdina, uz tādiem neeju. Klubos vīru vairs nemeklēju. Pie tam, beidzot, beidzot esmu arī sapratusi, ka pasaules vīrieši nav manā gaumē. Piemēram, dāņu vīrieši liekas truli, tādēļ, ka par stabilu, nopietnu dzīvi sāk domāt labi ja 30 gadu vecumā. Latviešu puikas tajā vecumā jau ir lielu kompāniju vadošie direktori vai sekmīgi uzņēmēji - vismaz tie, ar kuriem man ir kontakts. Dānijā puisis 29 gadu vecumā ir tur, kur es biju 20 gadu vecumā - uzsāk studijas un beidzot izvācas no vecāku apartamentiem. Respektīvi, vienīgais cērtamais čalis ciemā ir vismaz 35 gadus vecs - jūtos parāk jauna priekš tāda vīra.

Otra problēma - mana "pati visu varu" attieksme. Vīrieši nevar ciest patstāvīgas sievietes. Viņiem no tādām ir ļoti bail. Vidējam vīrietim ir vajadzīga maza aitiņa, kas pati domāt un darīt nespēj, jo tad vīrietim ir iespēja parādīt savu vīrišķību, gudrību un pārākumu. Uh, cik primitīvi. Man pat ir bijis puisis, kurš ar mani izšķiras pēc tam, kad es eksāmenu nokārtoju ar labāku atzīmi nekā viņš - redz, es eksāmenam nemācījos, bet viņš sēdēja veselu nedēļu pie grāmatām - mana spēja būt pārākai laikam pamatīgi iedragāja viņa ego. Ups.

Trešā problēma - būt attiecībās, ir kā iegādāties kucēnu - visu laiku jāpievērš uzmanība. Un, ja tu gribi kādu laiku koncentrēties tikai uz sevi, sākas visi "Vai es tevi nogurdinu? Vai mums ir problēmas? Vai viss kārtībā?" jautājumi. Nu, bļin, atšujies no manis, es gribu palasīt grāmatu un man nepatīk, ja mani traucē ik pēc 15 minūtēm - jā, tu mani nogurdini.

Ilva, bet kāpēc tev nav puisis? 

Tādēļ, ka man nav vajadzīgs vīrietis, lai validētu manu eksistenci. 

Es esmu čigāns - vazājos pa pasauli.

Par to, cik tūkstoši cilvēku pamet Latvijas valsti gada laikā, šausminās visa Latvijas sabiedrība. Milzīga daļa aizceļo uz Īriju un Angliju, lai "rukātu" fabrikās. Otra daļa ir studenti, kas dodas ārzemēs iegūt "labāku izglītību". Nesen kādā blogā lasīju sarkastisku teikumu: "Bet Latvijai ir plāns - aizceļojošie atgriezīsies, samācījušies pasaules gudrības un izglābs valsti" - hā, hā, hā. Tos fabrikā "rukājošos" Latvijai nevajag, neko viņi neglābs. Un studenti? Daži atgriežas, bet Latvijas sabiedrībai viņu "pasaules gudrības" ir pie pēcpuses - "Ja jau tur ir tik labi, tad tinies no kurienes nācis, mums tevi te nevajag, valsts nodevēj!"

Pirms apmēram mēneša bija saruna ar kādu lietuviešu meiteni, kas man stāstīja, cik ļoti viņa mīl savu valsti un vienmēr, esot citur, to slavē un citiem stāsta, cik tā ir skaista, kaut arī pati izbauda dzīvi ārpusē - studē Dānijā, un šobrīd apceļo Jordānu - kur tas ir? Tuvajos, vidējos Austrumos? Esmu apdalīta ģeogrāfijas zināšanās.

Šī lietuviešu meitene arī bija pirmais cilvēks, kas pēc divu gadu negatīvisma pret Latviju, man lika aizdomāties - varbūt tiešām ir jābūt lepnai par savu valsti.

"Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu – Piemini Latviju! Nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes. Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem, bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā – nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrās, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam. Diena vai nakts, vakars vai rīts, piemini viņu, iemīli arvien dedzīgāk. Gada laikiem nākot un ejot – piemini Latviju!" - Jānis Jaunsudrabiņš

Man ir labas atmazgas, kādēļ pēdējos divus gadus esmu bijusi pretvalstiski noskaņota.

Man ir divi labi dāņu draugi, kuri abi apgalvo, ka manas mājas ir un vienmēr būs Dānijā. Man ir māsa, kas dzīvo Vācijā un uzskata, ka sliktākā valsts pasaulē ir Latvija. Man ir dzīvokļa biedrene, no kuras visbiežāk dzirdētais izteikums ir "jo Latvijā es neatgriezīšos". Man ir brālis krievs - pavisam nopietni - krievs, precējies ar krievieti, bet mājās ar bērniem cenšas runāt latviski. No viņa es nekādu ietekmi nejūtu, bet fakts kā tāds ir interesants. Mans asinsbrālis ir krievs - iepūt man.

Man ir māte lietuviete, kas peras ar tekstiem par valsts bezjēdzībām, Eiropas Savienības briesmīgo ieteikmi un krievu okupāciju, un dažādām pasaules konspirācijas teorijām.. Viņa man teica - "Tu padomju laikā neesi dzīvojusi, tādēļ arī neko nesaproti, ko tie vecie te peras". Vēl viens ļoti raksturīgs teksts, kuru dzirdēju no latvieša cilvēka, ir par ex-prezidenti Freibergu -, pati pusi savas dzīves ir nodzīvojusi Kanādā, nekāda latviete viņa nav. Par to tēmu, cik nelatviski ir cilvēki, kas dzīvojuši ārpus Latvijas, nesen lasīju veselu bloga rakstu - Latvijas latvieši tos, kas padzīvojuši ārpusē, uzskata par neīstiem latviešiem. Kas tad mēs esam? Pasaules klaidoņi bez mājām un tautības mēs esam. Čigāni, bļin.

Ja mana apkārtējā vide ir tik pretlatviski noskaņota, kā gan lai es neietekmējos no tās? Pie tam, pašas pieredze ar tautiešiem ir bijusi pārsvarā negatīva - jo tālāk no viņiem turos, jo labāk man dzīvē iet.

2010. gada septembrī - pirmajā mēnesī, ko pavadīju studējot Dānijā, neko neiemācījos, mans angļu valodas līmenis bija ļoti zems un pasliktinājās vēl vairāk, jo visa dzīves komunikācija noritēja latviešu valodā. Dzīvoju kopā ar latviešiem, mācījos un ballējos kopā ar latviešiem. Lekciju laikā mēs kopā sēdējām pēdējā rindā, sarunājoties latviski un nīdot par to, cik stulbas ir lekcijas.

Kādā brīdī man palika slikti - mani "piekāsa" latvieši, un pēkšņi sāka piegriezties latviešu nīdulība - viss ir slikti, skola slikta, darbu nevar dabūt, viss ir dārgs - man, savukārt, skola patika, darbu atradu pirmajās nedēļās un izpētīju, kur lēti var tikt pie visa nepieciešamā, arī skolā sāku sēdēt pirmajā rindā un visu sapratu, viss patika.

Pāris mēnešu laikā es izslēdzu no savu apkārtējo loka visus latviešus. Turpmāko divu gadu laikā mans paziņu loks sastāvēja pārsvarā no lietuviešiem. Rakstīju arī mātei, kura man izstāstīja, ka laikā, kad nodega viņas veikals, no latviešiem viņa nesagaidīja nekādu atbalstu, toties Lietuvas draugi burtiski izglāba visu padarīšanu.

Ir pagājuši četri gadi, kopš aizbraucu no Latvijas un tapuši desmitiem ierakstu par to, cik ļoti man nepatīk latvieši. To visu vēl ļaunāku padara fakts, ka lasu kādas ārzemnieces blogu par dzīvi Latvijā un latviešu sabiedrību - protams, lielākā daļa rakstu ir diezgan negatīvi - viņai pašai bail, ka uz ielas kāds viņu nodurs, par lietām, ko viņa atļaujas rakstīt - man gan smieklīgi. Angliski ir tāds teiciens - "Smieklīgi, jo patiesība".

Mana dzīves biedrene saka: "Tu pati sevi ved uz neveiksmi, uz Latviju skatoties tik negatīvi - gatavojies, kā uz Černobiļu brauktu". Mana nostāja - labāk neko labu negaidīt, jo tad ir iespējas būt "patīkami pārsteigtai" - jāgatavojas uz ļaunāko. Pēdējo reizi uz Latviju braucu ar pozitīvu skatu un dabūju pamatīgu kultūršoku un vilšanos. Es pārāk rožaini skatījos uz dzīvi, un pārāk daudz labestības un mīļuma gaidīju. Toreiz pametot Latviju vēlreiz (ar domu - pēdējo reiz), uzrakstīju dienasgrāmatas ierakstu par savām sajūtām ar nosaukumu: "Neatvadījos, jo nevēlējos dot solījumus atgriezties" - tos no manis nemitīgi centās izvilkt apkārtējie. Man esot jābūt valsts patriotei un jāsola, ka drīz būšu atpakaļ - as if.

Bet iekšās dega vēlme tīties prom cik tālu vien iespējams, nekad neskatoties atpakaļ, jo pēc divu mēnešu ilgas klausīšanās tekstos, cik es esmu stulba, cik man ir dumji sapņi un ambīcijas, cik man ļoti trūkst vērtību dzīvē, cik es esmu tukša un sekla - man vienkārši vairs nebija spēka runāt taisnību - teikt, ko patiesībā domāju. Sāku melot par visu - par plāniem, par dzīves uzskatiem. Teicu tikai to, ko apkārtējie vēlējās dzirdēt.

Otrs teikums - "Pametot Dāniju asaras bira kā pupas, bet pametot Latviju - viegluma un brīvības sajūta". Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka atgriežoties Latvijā saņēmu "Tinies no kurienes nākusi, valsts nodevēja!" attieksmi. Bet vienmēr atgriežoties Dānijā esmu saņēmusi "Laipni lūdzam mājās, mēs pēc tevis ilgojāmies" tekstus.

Pusgadu pēc veiksmīgas otrās Latvijas valsts dezertēšanas epopejas, tapa šis ieraksts:

23 .janvāris, 2013
"Atceros, kā sēdēju un raudāju par to, ko rakstu - cik briesmīgi jūtos, cik šausminoša un depresīva likās apkārtējo cilvēku domāšana. Es nespēju nekādi noticēt tam, ka mani plāni un dzīves uzskati apkārtējo acīs ir pilnīgas muļķības, iedomas, nesasniedzami sapņi, dumjas jaunības ambīcijas. Man likās, ka es jūku prātā. Gandrīz noticēju, ka nekas neesmu, neko nevaru un vispār darbs vistu fabrikā nemaz nav peļams, jo, ko gan citu tāds stulbs un neizdevies radījums kā es varētu ar savu dzīvi darīt?

Tagad sēžu mājīgā ofisā lielas Anglijas pilsētas centrā, dzeru kafiju, priecājos par vakardienas jauko Dzimšanas dienu.... Nu, tā... relaksējos un apdomāju dzīvi kāda tā izvērtusies 5 mēnešus pēc Latvijas kultūršoka terapijas.

Ja paskatās uz dzīves pamatslāni.... par spīti visiem, kas man neticēja, šobrīd man ir viss, ko gribēju - dzīvoju ar brīnišķīgiem cilvēkiem skaistā mājā. Strādāju darbu, kurā nav pilnīgi nekādu uztraukumu un kur mani ciena - esmu birojā, nevis vistu fabrikā. Satiekos ar jauku puisi, kurš grib un var nolikt visu pasauli pie manām kājām, un pārējā laikā izbaudu traku uzdzīvi klubos vai mierīgus vakarus mājās, ēdot indiešu vai ķīniešu kulinārijas brīnumus.

Tagad neviens mani nenoniecina, nerāj un nemāca man dzīvot. Izņemot manu priekšnieku, kurš nekādi nespēj mani pārliecināt, ka Āfrikas mirstošie bērneļi ir svarīgāki par iznīkstošajiem Bengālijas tīģeriem".

Par spīti visam, man nav bail doties uz Latviju vēlreiz - kā nekā, es kārtīgi gatavojos (kā dodoties uz Černobiļu), ar pilnīgi citu skatu un attieksmi - braucu apskatīties, kas tā par jocīgu valsti, un vai tādā ir iespējams dzīvot. Ja tomēr baigi nepatiks, man vienmēr ir plāns B, C, D... alfabētam ir pietiekami burtu.

Dzīvošana Dānijā ir dikti hyggelig.

Lielākais sasniegums, dzīvojot Dānijā, ir saprast "netulkojamā" vārda "hygge" nozīmi. Burtiskā tulkojumā - "mājīgs", bet pamēģini kādam dānim tā pateikt. Viņš paskatīsies uz tevi nosodošām acīm, un ņemsies skaidrot šī vārda mākslu.

Sveču gaisma ir hyggelig, Ziemassvētku noskaņa ir hyggelig, bārā ar draugiem malkot alu un skatīties futbolu ir hyggelig, parkā uz sedziņas baudīt pikniku ir hyggelig. Respektīvi, "hygge" nozīmē - veidot jauku, siltu atmosfēru un izbaudīt labas lietas dzīvē, kopā ar saviem draugiem un tuvākajiem cilvēkiem. Vārds hygge sevī ietver visu, kā dēļ dāņi tiek uzskatīti par laimīgāko nāciju pasaulē. Pats vārds nāk no norvēģu valodas vārda "labklājība".

Tomēr, lai arī vārda nozīmi var izskaidrot un iemācīties, neviens dānis tev neticēs, ka tu tiešām šo vārdu saproti, izproti un proti lietot. Jo tu tak neesi dānis!

Hollija Pollija Resnvaidzīte Sūdmašīna.

Sestdienas rītā uzteicu darbu, kā rezultātā realitāte iesita pa pakausi - "Eu, Ilva, tu pamet Dāniju?". Turpmākās 48 stundas pavadīju mazā eiforijā - tāda viegluma sajūta, kas ļauj nemitīgi muļķīgi smieties. Iespējams, tā ir mana ķermeņa reakcija baiļu maskēšanai - "Labāk smieties, nekā raudāt, īpaši, ja nelīdz ne viens ne otrs".  Darbā tēloju muļķi un smējos par visstulbākajām lietām. Agate vien piebilda: "Ilva, labāk paklusē, tu pazemini vidējo inteliģences koeficientu visam hotelim". 

Piektdienas vakarā, pie mājas esošajā nojumē, kurā atrodas miskastes, uzradās mazs dzīvnieks - trusīte. Sākumā domāju, - nu, neko - Dānijas zaķi - tie te lēkā apkārt pa pilsētu. Tad ieskatījos - nē, mājas trusītis, pieradināts. Šī vēl man pienāk klāt un skatās lielām zaķa acīm, saka, ka grib kaut ko. Man truša paliek žēl, uznesu uz dzīvokli, nofotografēju un iemetu bildi dažādās Koldingas domubiedru grupās, cerībā atrast to cilvēku, kuram viņa varētu būt izbēgusi. Tad padzirdu - izslāpis nabaga dzīvnieks. Tad arī pabaroju. 

Noskaidrojām, ka jāzvana policijai, jo Koldingā dzīvnieku patversmes neeksistē. Piezvanījām, šie saka - nu, paturiet kādu nedēļu, izlaidiet dārzā. KO? Kādā dārzā? Mēs esam studentes, kas dzīvo mazā vienas istabas dzīvoklītī, mums nav dārza. Nu, neko. Apstaigājām apkārt esošās mājas - neviens trusi nav pazaudējis. Izdomājām, pirmdien mēģināt atdot dzīvnieku veikalam, vai vetārstam. Mums jau trīs dienas vannasistabā dzīvo truse vārdā "Sūdmašīna" (Holly Polly Cubby-cheeked Shitmachine). Svētdienas vakarā atradām kādu labu cilvēku, kas viņu adoptēs. Zvērs ir mīļš bez gala, bet īsti inteliģentas sarunas uzturēt ar viņu nav iespējams.

Tas atkal izraisīja jautājumu manā smadzeņu podā - "Vai tu apžēlotos par noklīdušu dzīvnieku?". Droši vien, ka lielākā daļa cilvēku, atstātu nabaga radībiņu uz ielas - drošai nāvei. Suns vai kaķis prot aiziet mājās, bet trusis ir būra dzīvnieks, pie tam - viņš var ciest no sirdstriekas, ja tuvumā parādās plēsējs. Respektīvi, viens liels suns ies garām un trusis atstieps pekas. Kaut arī šis dzīvnieks mums sagādā vien problēmas, man vienkārši nav iekšās, paņemt viņu aiz ausīm un izmest ārā pie miskastēm, kur atradu. Kaut arī daudzi vīrieši uzskata, ka man ir sirds no ledus - tā sirds tomēr kūst, kad mazā trusīte no rītiem aplaiza man kājas, kamēr vannasistabā mazgāju zobus. 

Visi tik gudri, tik gudri, ka nav, ko dirst pasūtīt.

Devītajā klasē man bija tik sliktas atzīmes skolā, ka vēstures skolotāja pat draudēja vecākus saukt uz skolu, jo es ar šitādu attieksmi eksāmenus nenolikšot. Noliku gan. Viss bumbās. Desmitajā klasē man skola vēl aizvien bija pie astes, līdz kādas sarunas laikā klases biedrs pateica: "Ilva, tu esi stulba".

Uh, stulba? Es tev parādīšu, cik stulba es esmu! No tā brīža sāku brutāli zubrīties - pildīju visus mājas darbus, lasīju grāmatas, mācījos kontroldarbiem... Tas čalis videni nepabeidza, toties man bija labākās atzīmes klasē visus vidusskolas gadus. Kurš te ir stulbs?

Kādā sarunā ar labāko draudzeni, viņa man jautāja - "Ko tu domā darīt pēc vidusskolas", atbildēju - "Ir doma braukt mācīties Dānijā". Viņa ar tādu augstprātīgu toni noteica: "Nedomā, ka tev ambīcijas ir mazliet par augstu?". Kur es atrados divus gadus vēlāk, mēs jau visi labi zinām.

Māmiņa, uzzinājusi, ka es plānoju laisties lapās uz Dāniju, prasīja, kā es sevi uzturēšot, jo viņai līdzekļu manis atbalstīšanai neesot. Teicu, ka Dānijā studentes var iet privātmājas tīrīt. Māmiņa nosmējās: "Tu pat savu istabu nevari iztīrīt". Dažus mēnešus vēlāk šrubīju dāņu privātmājas, ka nemetās.

Divus gadus vēlāk aizbraucu uz Latviju, kur tādi "Ilva, tu esi stulba", "Ilva, tev ir ambīcijas par augstu", "Ilva, tu tak neko nevari" teksti ripo no visām pusēm. Bet mana spītība un vēlme citiem pierādīt kaut ko - zudusi. Tad es arī sāku klausīties un domāt - "Jā, laikam jau esmu stulba... laikam jau man ambīcijas ir pārāk augstas... laikam jau es tiešām neko nevaru..." 

Hā, hā, hā, hā, HĀ! 

"Ir tikai viena lieta, kas sapņus padara neiespējamus - bailes no izgāšanās" - Paulo Coelho. 

Varbūt man vajadzēja kļūt par psihoterapeitu?

Pirms pusotra gada, atrodoties Anglijā, kur nebija tuvu cilvēku, centos atrast skaidrojumu savai ieilgušajai depresijai un bezspējai sakārtot dzīvi. Nokļuvu kādā domubiedru grupā, kurā cilvēki pārrunā savas problēmas. Man bija iespēja komunicēt ar līdzīgi domājošām dvēselēm, kas saprot un nenosoda. Iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, kuri ir tikpat emocionāli, kā es. Lielākā daļa no viņiem daudzus gadus savas emocijas kontrolē ar zāļu palīdzību - antidepresantiem un garastāvokļa regulētājiem.

Pateicoties šo cilvēku atbalstam, sāku interesēties par "CBT" (Cognitive behavioral therapy) - kognetīvā uzvedības terapija. Sekoju dažādiem soļiem, lai sakārtotu sevi, domas un dzīvi - bez zālēm. Lēnām tiku pāri savai depresijai, atguvu pašpārliecinātību un ticību saviem spēkiem. Vairs nesapratu, kas man bija par problēmām - apstākļu sakritība droši vien. Pārliecināju sevi, ka nav man depresijas, nav man problēmu - viss bumbās. Esmu absolūti normāla cilvēka būtne ar pārāk emocionālu raksturu, un visu ņemu tuvu pie sirds.

Tagad cenšos dzīvot atmiņās par piedzīvojumiem Grieķijā, lai tos uzrakstītu, kamēr nav pilnībā no atmiņas izgaisuši. Uzrakstu pāris nodaļas un pārlasu - esmu šokā pati par sevi - tāda pārgalvība, bezatbildība. Šī cilvēka bērna uzvedība ir reizēm paša dzīvībai bīstama. Toties sajūtas? Absolūtā laime un eiforija, no depresijas ne miņas. Šobrīd atskatoties uz piedzīvoto - īsti normāli tas nebija - iespējams kārtējā mānijas epizode.

Pēc pārgalvīgajiem piedzīvojumiem nokļuvu Dānijā, kur kādu brīdi dzīvoju mierīga studenta dzīvi. Decembrī tomēr sākās depresija. Šoreiz vien divas nedēļas nogulēju gultā bez gribasspēka - pāris reizes nedēļā aizgāju līdz veikalam, bet pārējās stundas, kuras biju nomodā, pavadīju skatoties seriālus, jo gribējās atslēgties no realitātes - nedomāt, nejust. Ilgi man tāda gulēšana gan nesanāca, jo devos apciemot māsu Vācijā, kura mani iedvesmoja saņemties.

Maija sākumā sākās kārtējā mānijas fāze. Naktīs reti gulēju, daudz drukāju tekstus, pārsvarā par Grieķiju. Arī strādāju pie skolas projektiem, gāju uz darbu un trenažieru zāli - nemitīgi sevi mocīju ar fizisku slodzi, jo bija par daudz enerģijas. Daži no simptomiem, kas man ir raksturīgi, šādos mānijas periodos:

"Neizskaidrojami enerģijas uzplūdi. Ciešot no maniakālā bipolāro traucējumu veida, var rasties milzu enerģijas uzplūdi. Lai tos "izliktu", cilvēki visbiežāk iesaistās augstas intensitātes un biežās fiziskajās aktivitātēs"

"Domu auļošana. Nemitīga domu un ideju mutuļošana ir maniakālais simptoms, kas liedz cilvēkam spēju koncentrēties uz konkrētu lietu, tā vietā vēršot uzmanību uz vairākām vienlaikus, kā arī rada nemitīgu ideju ģenerēšanas sajūtu"

"Eiforija ir maniakālais bipolāro traucējumu simptoms. Ar to saskaroties, cilvēks izjūt nepamatotu laimes un prieka sajūtu, gandarījumu par paveikto un vēlmi notikušajā dalīties ar apkārtējiem". 

Respektīvi, atskatoties uz dzīves notikumiem, lēmumiem un problēmām, es noteikti ciešu no smadzeņu darbības traucējumiem.

"Bipolārie traucējumi ir garastāvokļa traucējumu kategorija, ko raksturo viena vai vairākas patoloģiski pacilāta garastāvokļa epizodes, kas klīniski tiek uzskatītas par māniju. Cilvēkiem, kuriem ir mānijas epizodes, parasti ir arī depresijas epizodes vai simptomi, kā arī jauktas epizodes, ko raksturo kā mānijas, tā depresijas pazīmes. Šīs epizodes parasti mijas ar normāla garastāvokļa periodiem, bet dažiem pacientiem depresija un mānija var strauji nomainīt viena otru, proti, noritēt tā sauktā straujā ciklu maiņa. Straujā ciklu maiņa, kam raksturīga četru vai vairāku epizožu nomaiņa gada laikā, ir atklāta lielai daļai pacientu ar bipolāriem traucējumiem". 

Noticēji? 

Es izjūtu pamatīgu riebumu pret psiholoģiju, jo jebkura cilvēka "atšķirība" no pelēkās aitu masas tiek raksturota kā slimība. Daudzi radoši un talantīgi cilvēki tiek uzsēdināti uz zālēm, kas noslāpē jūtas. Jūtas ir nepieciešamas, lai radītu mākslu - mūziku, gleznas, dzejoļus, stāstus. Kā arī psihes problēmas cilvēkiem dod attaisnojumu - "es nevaru, jo man ir psiholoģiska slimība".

Katram cilvēkam dzīvē uznāk periodi, kad visa pasaule ir sūds un dienām nav vēlmes rāpties no gultas ārā, pazūd apetīte un pat ar uzturvielu nogādāšanu organismā negribas ķēpāties. Un katram cilvēkam uznāk periodi, kad apriebjas šitā ikdienas rutīna un, ellē ratā visu, jālaižas piedzīvojumos uz kaut kādu bankrotējušo dienvidu valsti, kur saule spīd un dzīve ir skaista. "Okeāns līdz ceļiem un esam Jēzus, kas pa tā virsmu skraida". 

Mazliet padomājot, jebkurš cilvēks var radīt problēmas, kuru nav. "Visi tarakāni dzīvo galvā".  Es pavisam vienkārši esmu spējīga sevi diagnosticēt ar bipolāriem traucējumiem, obsesīvi kompulsīvie traucējumiem (ha ha ha, patīk latviešu tulkojumi), depresiju, māniju, ēšanas traucējumiem, panikas lēkmēm, utt.

Tomēr galu galā mana vienīgā problēma ir pienākumu trūkums - ja nav pienākuma celties un darīt dzīvi, var slīgt savā sliktajā garastāvoklī, cik ilgi vien vēlas. Kā arī, ja nav darba līguma ar ilgtermiņa noteikumiem vai pilna laika studijas, var jebkurā brīdī taisīt traci un baigos "dzīves maiņas" lēmumus pieņemt - kaut katru dienu - sapako tikai koferus un laidies dzīvē.

Bezatbildība un pienākumu trūkums ir iemesls pārgalvībai - mānijai. Tieši tāpat, tas ir iemesls sevis žēlošanai un laika izšķērdēšanai, neko nedarot - depresijai.

Kā es divas dienas fabrikā rukāju.

2012. gada nogalē, pāris mēnešus nodzīvoju Anglijas pilsētiņā Bostonā. Tā kā neko nezināju par sistēmu, kas un kā tur notiek, uzticējos tur dzīvojošu cilvēku padomiem - man teica, ka uz darbu sākumā varu cerēt tikai fabrikā. Fabrikās arī pieteicos, pāris dienu laikā tiku pie darba vistu fabrikā.

Naktī biju gulējusi vien dažas stundas, jo darbs sākās agri no rīta, ap septiņiem. Uz fabriku nogādāja autobuss, kurš no Bostonas izbrauca pirms sešiem. Darba uzraugi ir latvieši vai poļi - tādi, kuriem angļu valoda ir laba - kā viņi paši uzskata.

Kad grupa ar "jauniņajiem" sāka savu maiņu, mūs ieveda vienā no fabrikas daļām, kur nostādīja līnijā pie lentes, uz kuras garām šļūca vistas gabali - tie bija jāsagriež mazākos un jāattīra no asiņainām daļām un taukiem. Atceros, ka bija ļoti auksti, rokas sala pat cimdos. Pēc četrām stundām mūs pārvietoja uz citu daļu, kur virs galvas rotēja vistu daļas - kājas, spārniņi, veseli ķermeņi... Kaut kur viņi krita lejā no gaisa un iekšā kastēs - pakošanas nodaļa laikam. Visas telpas smirdēja pēc jēlas vistas - spēcīga, pretīga jēlas vistas smaka - tagad vistu vairs uzturā nelietoju, jo vista smird. Netici? Pastrādā vistu fabrikā.

Pēc pirmās darba dienas biju šokā - darbs ir smags, apstākļi briesmīgi un sabiedrība - ak, jel. Tās sarunas! Tiku mājās un pie sevis domāju - "Nē, nevar būt, ka ir tik briesmīgi, cilvēki tak strādā gadiem. Droši vien esmu nogurusi, negulētās nakts dēļ, rīt būs labāk".

Devos uz darbu otrajā dienā, siltāk saģērbusies un izgulējusies. Ielika mani "freezer packing" nodaļā, kur temperatūra bija ap nulli. Man kājās bija piecas zeķes un zābaki, mugurā divi džemperi un rokās cimdi. Es tā pārsalu, ka gandrīz nespēju pakustināt kājas. Pēc četrām stundām salšanas un gaļas ķidāšanas mani pārvietoja uz citu nodaļu, kurā no gaisa krīt vistas kājas. Tās bija jāieber kartona kastēs, kas jāsakrāmē viena uz otras. Gaļai lidojot no apmēram 2 metru augstuma un atsitoties pret metāla kasti, gaļas gabaliņi šķīda uz visām pusēm, reizēm trāpot man uz sejas. Brutāli pretīgi!

Pēc astoņu stundu darba dienas, biju izmisusi, pārgurusi un emocionāli iztukšota - gribēju mājās. Viens no uzraugiem pienāca un jautāja: "Paliksi papildlaiku?". Kad teju ar asarām acīs prasīju, vai var braukt mājās, viņš atbildēja: "Autobuss būs pēc 2 stundām, ja negribi strādāt papildlaiku, ej sēdi ārpusē". Respektīvi, mājās tikt nebija iespējas, tāpēc nācās vien strādāt papildlaiku, jo divas stundas sēdēt bezjēgā likās stulbi.

Par spīti garajām stundām un pretīgajam darbam, fiziskā piepūle nebija galvenais iemesls, kāpēc es jutos tik slikti - visvairāk man riebās pazemojums. Stāvot pie līnijas, klausīties, kā mani aprunā poļu bābas, vai klausīties padomos no dzērājas un narkomānes, kas uzskata, ka labas maiņas var dabūt "lienot pakaļā" uzraugiem. Tiem uzraugiem, kas gadiem nostrādājuši pie līnijas, tagad komandē citus - iedod neizglītotam cilvēkam varu, viņš tev parādīs, kas ir pazemojums.

Es tak esmu izlepusi caca. Šitā vergu būšana nav priekš manis.

Nākamajā dienā uz darbu neaizbraucu. Piecēlos nikna kā pūķis, nospļāvos - piekāst latviešu padomus, pati meklēšu darbu. Paņēmu savus CV un izstaigāju visu pilsētu, visas darba aģentūras, visus restorānus, meklējot darbu. Tajā pašā dienā arī atradu viesmīles darbu restorānā, kas pieder kādam latvietim. Kad aizgāju mājās, man teica - pie viņa nevar strādāt, viņš šmaucās un nemaksā algas - man bija vienalga, neklausījos.

Dabrs man ļoti patika, jo restorāna klienti pārsvarā bija briti. Varēju runāt angliski. Un priekšnieks arī lāga zellis ar labu humora izjūtu. Ne vien maksāja man algu, bet arī ļāva ēst pusdienas, dzert kafiju un reizēm pat tiku pie gardiem dzērieniem, ja priekšnieks izmēģināja jaunus kokteiļus - darbā bija labi. Un pats galvenais, darba vietā nebija saskarsmes ar poļiem, leišiem, latviešiem, kas strādā apkārtējās fabrikās - tie uz restorāniem neiet, nodzertie purni reti bija jāredz darba laikā.

Darbs mani apmierināja, bet dzīvošana pilsētā vēl aizvien riebās. Dzīvoju ar puisi un meiteni, par kuru intelekta līmeni var nojaust pēc viņu "Piz*ets, B*eģ,, Na*uj" valodas stila. Esmu konstatējusi faktu, ka man ar cilvēkiem, kuri nespēj pateikt vienu teikumu bez trīsstāvīga krievu lamu vārda, ir ļoti grūti komunicēt, nezinu gan, kāpēc...

Pēc dažiem mēnešiem likās, ka dzīvoju ellē - dzērāju un noziedzinieku apsēstā nekurienē. Danijā biju divus gadus nodzīvojusi pilsētā, kur piecos no rīta varēju staigāt viena, iereibusi, īsā kleitiņā un papēžos - bija droši. Bostonā man bija bail iziet no mājas pēc 17:00. Neiespējami izstāstīt, cik daudz gribas spēka man vajadzēja, lai piespiestu sevi aiziet līdz veikalam, jo katra pastaiga bija milzīga vilšanās - reizēm kāds pretīgs purns piesējās, reizēm dzirdēju riebīgas sarunas, redzēju piedzērušos, netīrus cilvēkus uz ielām.

Dienā, kad izlēmu pamest Bostonu un doties uz lielpilsētu, mana mājas biedrene noteica: "Tev, nu, gan ir ambīcijas. Es jau sešus gadus fabrikā rukāju, un nekur tālāk neesmu tikusi.". Pamanīju arī, ka visiem šiem apkārtējiem cilvēkiem bija viena raksturīga lieta - viņi nemitīgi nīd par savu dzīvi, bet dod gudrus padomus, kurus man noteikti būtu jāņem vērā - jātur mute un jārukā fabrikā, ķidājot vistas, jo dzīvē tak nekur tālāk tikt nav iespējams.

Sakravāju šmotkas un aizlaidos uz Birmingemu, kur nokļuvu vēl vienā latviešu mājā, kas apsēsta ar melnstrādniekiem - katru nakti bija dzeršanas līdz rīta gaismai. Biju tikusi pie darba rotas lietu veikalā par pārdevēju - darbs nebija viegls, visu dienu jāstāv uz kājām, jāsmaida pircējiem un jāuztur laipnas sarunas. Negulēšana naktī nenāca par labu, tādēļ nepagāja pat divas nedēļas, kad jau biju atradusi jaunu dzīves vietu - jaukā mājā ar trīs fantastiskiem latviešiem, kuriem nākamo mēnešu laikā pieķēros kā ģimenei - zinoši, lādzīgi, sirsnīgi cilvēki ar labu humora izjūtu - patika mājas biedri, patika dzīve klusā, sakoptā mājā.

Birmingemā viss aizgāja uz labo pusi, satiku vēl dažus saprātīgus latviešus un iepazinos ar angļiem. Visādā ziņā, atveseļojos no depresijas un izmisuma, pateicoties sabiedrībai ar augstāku intelektu - cilvēkiem, kuri nekad man padomus necentās dot, bet mācīties no viņiem varēju daudz. Darbu nomainīju vairākas reizes, daži patika, daži nē. Pēdējos mēnešus nostrādāju atkal par viesmīli fantastiskā britu ģimenei piederošā viesu namā. Svētdienās mājās nesu kūkas no kāzu mielastiem. Darbā bija jautri, jo priekšniece - tāda pati caca kā es - vienmēr, kad saskrējos ar priekšnieci, viņas vienīgais jautājums bija: "Gribi paņemt pauzīti un iedzert kaut ko?" Respektīvi, darbs patika, bet nepietika.

Emocionāli biju atkal atguvusies un noticējusi saviem spēkiem. Izdomāju, ka pietiek muļķoties - jāpabeidz izglītība. Līdz mācību gada sākumam bija palikuši 3 mēneši, tādēļ nolēmu tos izbaudīt saulainajā Grieķijā. He, he, he.

__________________________________________________

Divus gadus vēlāk varu teikt - Ja nevari izdomāt, ko vēlies ar dzīvi darīt, izmēģini dažādas lietas, lai skaidri zinātu, kur nevēlies būt un ko nevēlies darīt!

Neracionālas bailes.

2010. gada 17. jūlijā, pēc pirmās nedēļas pavadītas Dānijā, es uzrakstīju tādu rindkopu:

"Vienīgais, kas ir grūti - pierast pie laipnības un labestības apkārtējos. Grūti atvērties un uzticēties. Gribas meklēt liekulību, slēptus nodomus un kaut kādu ļaunumu aiz tā visa. Šeit visiem ir pārāk labi, lai viņi gribētu būt slikti."

Pēc četru gadu dzīves ārpus Latvijas valsts, kurā vienmēr jāuzmanās no liekulības un slēptiem nodomiem, ir aizmirsies, kā tas ir - uzmanīties. Aizvakar atvēru Delfus, palasīju rakstus, kas notiek Latvijā. Nesaprašanā, teicu Agatei - "Visas Latvijas ziņas ir par noziegumiem, kas tajā valstī notiek?".

Cik stipra un drosmīga es esmu? Vai ir iespējams skatīties pāri negatīvajam? Vai ir iespējams koncentrēties uz pozitīvo? Lai kur es nedotos, vienmēr esmu teikusi - "Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, ar nīdēšanu un čīkstēšanu, neviens nekur nav ticis".

Bet man gribas nīdēt, čīkstēt un pīkstēt. Un kliegt un spiegt. Jo man ir bail. Man ir bail no negatīvisma, no noziedzības, no ļauniem nodomiem, liekulīgiem cilvēkiem un visa, visa, visa. Es neatceros, kā no tā izvairīties. Es esmu jauna un naiva, un uzticos cilvēkiem. Kurš mani nosargās?

Mans draugs - nenopietns cilvēks.

Četrus gadus bēgu prom no saistībām un pienākumiem, jo nevēlos izjust spiedienu no apkārtējiem, dzīvot tādu dzīvi, kādu no manis sagaida sabiedrība. Citu cilvēku uzskati par to, kā manai dzīvei būtu jābūt, mani biedē.

Viņi jautā - "Ko tu darīsi tālāk?", bet neviena atbilde nav apmierinoša. Taisīšu ģimeni? Rakstīšu grāmatu? Būvēšu impēriju? Braukšu uz Ameriku? Lai, ko es neteiktu, vienmēr būs: "Tev ir pārāk lielas ambīcijas, tu neko nevari" vai "Tu esi par labu, lai dzīvotu vienkārši - mēs no tevis gaidām daudz vairāk". 

"Tev ir vajadzīgs plāns. Ja tev nav plāna, 

tu nekad nesasniegsi savus mērķus". 

Bet varbūt mani mērķi ir pavisam vienkārši: Būt laimīgai. Smieties katru dienu. Izbaudīt dzīvi. Atrast mīlestību. Izbaudīt, ko tas nozīmē, būt cilvēkam. Justies dzīvai.

Kur, lai es dodos ar tādiem mērķiem? Man dzīve ir emocijas - bailes, apjukums, neveiksmes, maldīšanās, prieks, smaidi, mirkļi, kas liek sirdij ritēt straujāk un elpai aizrauties. Vai tiešām prātā visu laiku ir jābūt domai par to, kā tikt tur, kur es vēl neesmu? Kā tad paliek ar to, kas ir apkārt? Mirklis, kurā dzīvo šodien? Draugi, ģimene un cilvēki, ko mīli šodien?  Es varu spert solīti pretī sasniegumiem katru dienu, bet es nevaru kontrolēt kā dzīve iekārtosies un, ko es dzīvē sasniegšu. Ir neskaitāmi ceļi, ko iet. Ceļš, kuru es eju ir manējais. Es varbūt nezinu, kur tas ved, bet domājot tikai par galamērķi, aizmirstas baudīt soļus, ko sper, tam ejot pretī.

Es gribu dzīvot šodien, nevis "atlikt dzīvi", jo man ir pienākums būt normālai. Es gribu redzēt, dzirdēt, izzināt, just un piedzīvot dzīvi. Es gribu pieņemt spontānus lēmumus un ļaut liktenim izlemt, pie kā tas novedīs.

Man kāds cilvēks reiz teica: "Vienmēr koncentrējies uz galveno - uz galamērķi, neļauj dzīves sīkumiem un īsiem priekiem aizēnot savus mērķus".

Bet pēdējo četru gadu laikā vienīgās atmiņas ir no tiem īsajiem priekiem. Mirkļiem, kas citiem liekas mazsvarīgi. Varbūt kādam divu mēnešu piedzīvojumi Grieķijā liekas laika izniekošana, bet man tas ir grāmatas cienīgs stāsts, un viena no drosmīgākajām lietām, ko esmu dzīvē izdarījusi - kas mani padarīja par to, kas esmu šodien. "Drosmīgie ilgi nedzīvo, bet gļēvuļi nedzīvo vispār". 

Es neatceros nosēdētās stundas skolā, bet es atceros smieklīgās lekcijas, kuru laikā ar labāko draugu dzinām jokus. Es neatceros nosēdētās stundas ofisā, bet es atceros trakos piedzīvojumus kompānijas izbraucienos. Es neatceros, kā berzu grīdas, lai nopelnītu iztiku, bet es atceros, kā ar draudzeni pēc darba gājām uz klubu dejot. Es neatceros, ko veselu gadu atkal darīju Dānijā, lai pabeigtu savu izglītību, bet es mūžam atcerēšos, kā pēc pēdējā semestra projekta iesniegšanas, mēs aizlidojām uz Maljorku atpūsties.

Trīs dienas sēžot ar grupu, rakstot semestra projektu - dusmas, aizkaitinājums, slinkums, garlaicība un nekādas motivācijas. Pēc gada es neatcerēšos, par ko tāds projekts bija jāraksta, un ka vispār tāds tika rakstīts. Trīs dienas Maljorkā - smaidi, smiekli, prieki, piedzīvojumi un fantastiski pavadīts laiks. Pēc gada es atcerēšos Maljorkas piedzīvojumus, it kā tie bijuši vakar.

Un pasaule var mani tiesāt un lādēt, bet es palikšu uzticīga savam mērķim - būt laimīgai. Ja tas mani padara par nenopietnu cilvēku, kas iznieko savu potenciālu un savu dzīvi - lai tā būtu. No dzīves tāpat neviens nekad dzīvs ārā netiek.

124 gadus vēlāk nekas nav mainījies.

No E.Veidenbauma vēstules E. Treimanim-Zvārgulim 1890. gada 5. jūlijā:

"Gudro cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāļi, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas nekā nedomā cita kā tik par ēšanu, jeb pesimistam". 

Koldinga.

Vai perfekcionisms ir sinonīms tukšumam?

Reizēm uzrkastu lielus blāķus teksta - rakstīšanas pēc. Lai domas izliktu no prāta. Citi saka - Tu interesanti raksti, turpini rakstīt! Es sāku domāt - vai tiešām? Jāpalasa... Lasu pati savus sacerējumus - nepatīk valoda, nepatīk kļūdas, nepatīk nevīžība - sāku labot. Varu vienu tekstu pārlabot desmitiem reižu, tik un tā man nepatiks. Pēc desmitās korekcijas, esmu pārmainījusi un izņēmusi jau tik daudz "sevis" no rakstu darba ārā, ka nolaižas rokas - nepietiek. Pazuda "odziņa" - tekstā vairs nav personības. Truls, nopulēts teksts. Un vēl vairāk nepatīk. Tik ļoti nepatīk, ka jāizdzēš, jo kuram gan interesē tāds truls teksts?

Reiz man likās, ka mazliet pietrūkst, ka neesmu pietiekami laba - man jānomet svars, jāizmaina matu sakārtojums, jāvalkā citas drēbēs. Sīkumi - bet nevienu dienu nav bijis pietiekami. Vienmēr ir kāda nepilnība, kas jānopulē. Pusgadu vēlāk es klusēju, jo viss, ko teicu bija nepareizi. Es nesmaidīju, jo mans smaids nav perfekts. Es turējos pa gabalu no cilvēkiem, jo manī ir tik daudz kļūdu, nepilnību, nevīžību - kamēr tās visas nebūs nopulētas, es nebūšu perfekta, nebūšu pietiekama. Tik ļoti nepatīk, ka jāizdzēš, jo kuram gan interesē tāds truls cilvēks?

"Tu mēģināji mainīties, vai ne?

Aizvēri savu muti biežāk. 

Mēģināji būt maigāka. 

Glītāka. 

Mazāk svārstīga, mazāk nomodā. 

Bet pat guļot, tu spēji sajust

Kā viņš ceļo prom no tevis savos sapņos. 

Tad, ko tu vēlējies iesākt, mīļā?

Atvērt viņa galvaskausu? 

Tu nevari par mājām padarīt dzīvas cilvēka būtnes. 

Kādam jau vajadzēja tev to paskaidrot. 

Un ja viņš vēlas doties prom, 

Tad laid viņu prom. 

Tu esi biedējoša. 

Un jocīga. 

Un skaista. 

Kas tāds, ko ne katrs zina, kā mīlēt"

Tagad man ir vienalga, cik daudz nepilnību ir manī. Es mēģināju mainīties, vai ne? Aizvērt savu muti biežāk, mēģināju būt maigāka, glītāka - rakstīt maigāk, glītāk. Labojot tekstus, tie visbiežāk tiek izdzēsti pilnībā. Ja es sākšu domāt par savām nepilnībām, centīšos labot - es iznīcināšu sevi.

Biedējoši un jocīgi, un skaisti. 

Kas tāds, ko ne katrs zina, kā mīlēt. 

Aktuāls jautājums - ko Latvija var man dot?

Jau miljons reizes esmu centusies uzrakstīt labu tekstu par Latviju. Diemžēl, es nepavadu savu laiku ar cilvēkiem, kam būtu pozitīvs skats uz šo valsti. Tomēr, ja kāds man kaut ko pozitīvu pasaka, atliek vien atvērt LV ziņu portālus un tas pozitīvais momentā aizmirsīsies. Savācot kopā tekstus no tuviem cilvēkiem, varu uzburt pabriesmīgu ainu. Vēl, piemetot, Dānijas salīdzinājumus un sarunas ar apkārtējiem, jebkāds savas valsts patriotisms var tikt brutāli nogalināts.

Piemēram, māmiņa man burtiski katru nedēļu sūdzas par Liepājas vispārējo bankrotu un to, ka brālis nevar atrast darbu, jo visur prasot pieredzi, bet, kur lai mācības tikko beidzis cilvēks dabū to pieredzi? Arī ar māsu, kura jau vairākus gadus dzīvo Vācijā, sarunas par Latviju ir diezgan negatīvas. Dzirdot negatīvus tekstus pāris reizes mēnesī, atliek vien nospļauties uz Latvijas darba tirgu un valsti kā tādu.

Nemaz nerunājot par cilvēkiem, kas ir tepat blakus. Piemēram, saruna pirms piecām minūtēm ar dzīvokļa biedreni:

Agate (sarkastiski): "Vistu saldēju gružu maisiņos, jo mēs jau saldējamos maisiņus atļauties nevaram, ne?"
Es (smejos): "Mīļā, mēs esam studenti, kurš students tērēs naudu uz speciāliem maisiņiem pārtikas saldēšanai?"
Agate: "Jā, nabadzīgie studenti, tusē pa pasauli, visru braucam, jūnij uz Maljorku, bet saldējamos maisiņus atļauties nevaram. Pasaki šito kādam Latvijas studentam". 
Es: "Viņi sēž uz roltoniem, viņiem vista nav jāsaldē, maisiņus nevajag"


Nākamais atgadījums, par kuru man vispār liels kauns šobrīd: Pagājušajā vasarā Atēnās, vienā ballītē uzskrējām virsū latviešu pārim (pasaule ir maza). Meiča, aizrautīgā balsī mums ar Simonu saka: "Bet, meitenes, brauciet uz Latviju! Latvijā IR iespējas! Darbs ofisā ar ļoti labu atalgojumu"
Mums acis lielas - "Tiešām? Latvijā labi maksā? Cik?"
Meitene: "Veselus 500 eiro mēnesī"

Mēs brutāli sākām smieties.  Droši vien meitene pie sevis nodomāja - "Izlepušās kuces" un es viņu nemaz nevainotu. Bet paskatīsimies uz šādu skata punktu: Dānijā es šobrīd strādāju 2-3 dienas, 10-15 stundas nedēļā un pelnu vairāk. Pie tam, Latvijā pārtikas cenas ir teju tādas pašas kā Dānijā, tā ka nemaz nesāksim spiest uz to, ka dzīve ir lētāka - muļķības! Dzīves līmenis Latvijā IR zemāks un cenas neko nemaina. Pat ja dzīvošanas izmaksas ir 2x lētākas, algas ir 5x zemākas.

Un tomēr, neskatoties uz visu šo absolūto negatīvismu un trulo jautājumu: "Ko Latvija var man dot?", lielā problēma slēpjas materiālismā. Un mateariālistisks cilvēks ir naudas vergs. Bet naudas vergiem laime dzīvē nespīd. Ilva, cešas nokāpt no saviem Rietumeiropas mākoņiem un paskatīties uz lietām no citas perspektīvas.

Aizvakar man atnāca ziņa: "Es uzskatu, ka Latvija ir lieliska valsts dzīvošanai, bet viss ir atkarīgs no tā, ko Tu meklē un kādas ir Tavas vērtības"

Latvijā dzīve ir interesanta - koncerti, teātris, festivāli, kafijas dzeršana kafejnīcā ar draugiem, utt. Nemitīgi izaicinājumi, pārbaudījumi un iespējas sevi pierādīt un pilnveidot. Apkārt ir cilvēki, ar kuriem ir jāuztur patstāvīgs cilvēcīgais kontakts - ar Ilzi jāiet uz Sky bāru ķircināt ārzemniekus. Ar Mariku jāiet līdz Fonteinam, izdzert pa aliņam un piemiegt ar aci Aldim, kurš izrādās turpat pie bāra jau kādu laiku sēž ar saviem draugiem.

Ar tēti jābrauc uz laukiem pie dabas, vai ciemos pie onkuļa Kabilē - peldēties dīķī un svinēt Jāņus ar alu, sieru un vainagiem. Ar mammu jāiet uz Liepājas teātri un līdz asarām jāsmejas, skatoties fantastiskas komēdijas. Un, kad galīgi neko negribās, tad jāsēž mājās, lasot Zaļo Zemi - vismaz kaut kāda smadzeņu darbības stimulācija.

Dānijā, toties ir ērti - nekas nav jādara. Kā Agate teica: "Dānijā ir garlaicīgi, jo te tev vienmēr ir spilvens zem galvas - bez stressa. Bet tā neko nevar iemācīties. Tāpēc jau tie dāņi ir tik truli".

Un cilvēciskā komunikācija? Hā, hā, hā. Facebook Messenger un Snapchat veidolā. Dānim, kurš ir pamatīgs Apple fans, varu aizraksīt: "Eu, es beizot iegādājos IPhone, laimīgs?". Bet ar viņu aizejot vakariņās varu šauties nost, jo viņš pavada vairāk laika blenžot savā telefonā, nekā sarunās ar mani. Ar to arī beidzas manas ārpus mājas aktivitātes, jo pat iknedēļas Crazy Daisy apmeklējums ir izslēgts no kultūras plāna, jo ... tur pat dziesmu liste 4 gadu laikā nav mainījusies, Waka Waka.

Nu, Ilva? Kādas tad ir tās Tavas vērtības?

Atteksies no dzīves Latvijā un emocijām, ko sniedz kultūras dzīve, laiks pavadīts ar draugiem un ģimeni, kā arī nemitīgie izaicinājumi darbā, kas ļauj pilnveidoties, augt un attīstīties, lai to visu iemainītu pret labāku mēneša algu un ērtu, vieglu, garlaicīgu, tukšu un trulu dzīvi bez pašizaugsmes iespējām? Ar tehnoloģojām, un bez emocijām?

Latvija kā valsts, man īpaši neko dot nevar. Ar bezmaksas izglītību, stipendiju un labi apmaksātu darbu Dānija vienmēr pārsitīs Latviju. Bet kā teicis J.F.Kenedijs:

"Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā. Jautā, ko tu vari darīt savas valsts labā?"

Divas valodas.

Tikko konstatēju faktu, ka kopš atkal esmu Dānijā, nevienu reizi neesmu jautājusi - "Vai jūs runājat angliski?" Tāpat kā krievvalodīgie Latvijā veikalā, uz ielas, restorānā nekad nejautās - "Vai jūs runājat krieviski?".

Par to mazliet aizdomājos, jo mani vienmēr no Latvijas ir atbaidījusi "valodas nezināšanas" problēma. Tieši tā problēma, kas man nekad nav traucējusi dzīvot jebkurā citā valstī, pat tādā, kurā tiešām bez valodas ir grūti - Grieķijā. Tur ir viena vienīgā valoda un tā ir grieķu. Bet zīmju valodu saprot jebkurā pasaules vietā, laikam. Un, ja tev ir iekšās, tad valodas nezināšana NAV PROBLĒMA.  

Jebkurā gadījumā, visi tarakāni dzīvo galvā. Fakts ir tāds, ka es Latvijā esmu dzīvojusi 19 gadus bez problēmām, kaut arī valodu nezināju. Nu, krievu valodu, es domāju. Un gandrīz trīs gadus dzīvoju Dānijā, nezinot valodu - dāņu šoreiz. 

Tomēr Dānijā atrast darbu, pat ļoti labu, ir iespējams, zinot vien angļu valodu. Bet Latvijā...

Nekad neesmu mēģinājusi, tāpēc mani baida fakts, ka nezinu valodu. 

Ko darīt?

Tavas mājas vienmēr būs Latvijā!

Pirms gandrīz diviem gadiem kāds draugs teica - "Cilvēki atgriežas Latvijā tikai tad, ja nav pavadījuši ārpus tās vairāk kā četrus gadus - pēc tam tas visticimāk vairs nenotiks". Zinot, kāda ir ārpasaule, kādas ir iespējas, kāda ir labā, vieglā dzīve - pie tā visa pierod. Un "ilgas pēc mājām" vairs nespēj pārsist sajūtu, ka dzīve tomēr ir labāka ārzemēs. Kāpēc, lai kāds gribētu atgriezties vietā, kur katra diena ir cīņa? Liekas par grūtu, ir pierasts pie ikdienas rutīnas un lēniem panākumiem. (Tas pats jautājums - kāpēc gan kāds gribētu mācīties ārzemēs, kur katra diena ir cīņa.... - es gribēju).

Kopš pagājušā gada Decembra jau biju absolūti pieņēmusi faktu, ka Latvijā man nav un nebūs, ko darīt. Mana dzīve ir šeit Dānijā. Plāns nākamajiem 4-5 gadiem jau izplānots un dzīve tiek pilnā sparā dzīvota šeit. Kaut biju prom Anglijā un Grieķijā - veselu gadu ārpus Dānijas, atgriežoties es saņēmu: "Laipni lūgta mājās, mēs pēc Tevis ilgojāmies" attieksmi. Un pagājušajās nedēļās esmu saskrējusies ar cilvēkiem, kas mani nebija satikuši kopš esmu atpakaļ - viņi mani apskāva un smaidot teica - "Labi, ka esi atpakaļ, fantastiski Tevi redzēt!" - tā ir attieksme, ko cilvēks saņem atgriežoties MĀJĀS!

Gandrīz divus gadus tas bija fakts, kuru es centos sagremot un pieņemt - grūti atzīt, ka manas mājas nav manā dzimtenē. Bet šobrīd tā ir pārvērtusies par fantastisku atklāsmi - dodoties uz Latviju, es nebrakšu mājās. Tāpat kā es ciemojos pie māsa Vācijā, tāpat kā es ciemojos pie grieķiem Grieķijā, uz Latviju es braukšu ciemos. Un ciemojoties svešā valstī ir jāpieņem, ka tu esi iebraucējs. Ir jāmēģina saprast un cienīt pieņemtās normas, mentalitāte un cilvēku kultūra.

Nesen lasīju Latvijā strādājošas Īrietes (apgrieztā realitāte) blogu par Latviju un latviešiem. Nosmējos - viņa pilnīgi precīzi apraksta manas domas par šo mazo, jocīgo tautu. Līdz es izlasīju viņas rakstus, es nespēju iebraukt tajā trulajā faktā, ka, četrus gadus dzīvojot ārpus Latvijas un aiz spīta turoties pa gabalu no latviešiem, es vairs nedomāju, kā viņi.

Mana istabas biedrene par Ungāriem un Rumāņiem vienmēr saka - tie ir no Austrumeiropas un es ar tiem nevēlos nekādas darīšanas. Es reizēm viņai piekrītu, reizēm, nē - man nesagādā problēmas komunikācija un laika pavadīšana ar Austrumeiropiešiem, ja vien es turu muti un respektēju viņu domāšanu un dzīves uztveri - galvenais, ka cilveks labs, pofig, no kurienes nācis.

Īsumā - lai arī esmu Austrumeiropeiete (tāpat kā rumāņi, ungāri), man ir Rietumeiropas domāšana (dāņu, angļu dzīves uztvere). Reizēm cenšos atcerēties, ko mēs Latvijā domājam par Rietumeiropiešiem - slinki, strādāt negrib, bet viņiem dofiga naudas un lielas pensijas, un baigi smaidīgi, maitas. Bet, kā ir patiesībā? Arī man īpaši jāstrādā nav (10-15 stunas nedēļā), alga ir smuka un iemeslu, lai bēdātos nav. Kā gan lai es apsmeju Rietumeiropeiešus, ja dzīvoju tāpat kā viņi?

Pēc divu skumju problēmu pieņemšanas - manas mājas šobrīd IR Dānijā un man IR Rietumeiropeiska domāšana, mēs varam beidzot atrast risinājumus. 

Kā jau rakstīju - ciemojoties Grieķijā, pieņēmu grieķu normas, mentalitāti un respektēju kultūru. Tas ir vienīgais veids, kā pavadīt ilgāku laiku svešā valstī. Un tieši tas ir veids, kā pārcelties uz Latviju. Man jābeidz gaidīt no cilvēkiem: "Laipni lūdzam mājās", jo pēc pieredzes, jebkurā svešā valstī iebraucēji saņem: "Ko tu no sevis iedomājies, ierodoties šeit ar savu kruto personību un dzīvesveidu -tinies no kurienes nācis!" attieksmi. Tādu attieksmi es saņēmu pašā sākumā Dānijā - toreiz tas bija normāli. Bet naža trieciens dvēselē bija saņemt tādu nostāju vietā, ko man ģimene pieprasa dēvēt par "mājām". Protams, ka es biju vīlusies un nomākta. Protams, ka es biju laimīga pametot Latviju vēlreiz, jo katrs iebraucējs ir laimīgs braucot prom no svešās valsts un atgriežoties mājās. Protams, es biju nejēdzīgā starā atgriežoties Dānijā, kur mani uzņem atplestām rokām.

Latvijā es nevaru atgriezties, kā mājās, kur mēs visi esam vienādi, jo es neesmu - es tur esmu iebraucējs, ciemiņš. Tikai cienot kultūru, mentalitāti un normas - pieņemot to visu un mācoties, kā dzīvot Latvijā - tas ir vienīgais veids, kā tur atrasties. Tas nebūs kā atgriežos mājās. Tas būs - es pārceļos uz jaunu valsti. Tas būs smagi. Tāpat kā pirmajā gadā tas bija smagi Dānijā, kad latvieši man teica - "Tev ir pārāk augstas ambīcijas, dzīve Dānijā ir pārāk dārga un grūta". Man reti kurš ticēja (tētis vienmēr atbalstīja, bet pat mamma īsti neticēja maniem spēkiem), bet es NEKLAUSĪJOS un un izcīnīju savu vietu Dānijā.

Tagad Dāņi par mani smejas: "Cik reizes tu esi mēģinājusi pamest Dāniju? Tu vienmēr atskrien atpakaļ, nemuļķo sevi, Latvijā tev nav, ko darīt". - es skumji pasmaidu un piekrītu, klausos un ticu, ka viņiem taisnība.

Tāpat kā reiz es pierādīju sev un latviešiem, ka es varu dzīvot Dānijā, tāpat es pierādīšu Dāņiem, ka es varu dzīvot Latvijā. Un kāpēc ne? Es jau dažas reizes esmu pārcēlusies uz svešu valsti un cīnījusies par savu vietu zem saules, varbūt kādu dienu es to darīšu atkal, sapakošu koferu, pārcelšos uz jaunu, svešu vietu, kur man būs jāmācās par iedzīvotāju kultūru, mentallitāti, dzīves veidu, jāpieņem viņu noteikumi un normas. Uz vietu, kur pirmie mēneši būs pamatīga cīņa par izdzīvošanu, vieta, kur viss būs jauns - jauni cilvēki, paziņas un varbūt daži jauni draugi.

Bet es izcīnīšu savu vietu zem saules arī tajā svešajā valstī - Latvijā. 

Un varbūt kādu dienu, es varēšu skumji pasmaidīt un piekrist, nomainot - "Ja, mit hjem er i Danmrk" pret

 - "Jā, manas mājas ir Latvijā".

domas

-Aizveries!

-Bet es neko neteicu!

-Tu domā. Tas ir kaitinoši. 

Reizēm mana smadzeņu darbība ir nejēdzīgi kaitinoša. Piecpadsmit gadu vecumā nevarēju naktīs gulēt, jo domas skrēja pa galvu. Kāds draugs ieteica pierakstīt domas, jo tādā veidā viņas tiek noliktas pie vietas. Sava veida terapija. Toreiz es sāku rakstīt uz papīra, bet drīz attapos rakstot savus pirmos bloga ierakstus - palīdzēja. Kaut visai neloģiski, beztēma - man bija vienalga, mans prāts, manas domas, kā gribu tā domāju, kā domāju, tā rakstu.

Jo populārāki kļuva mani ieraksti, jo vairāk es sāku piedomāt pie tā, ko rakstu. Ar laiku tas viss pārvērtās - raksti to, ko no tevis sagaida. Bet tādā viedā nevar izrakstīt no prāta viskaitinošākās domas - loģiskās parādās blogā, bet tās, kas naktīs dīda un bīda, paliek iekšās.

Kaitinoši. Domas ir kaitinošas. Besī. Meditācija palīdz atslēgties - koncentrējoties uz elpošanu un mierīgu mūziku, ir iespējams uz dažām minūtēm izslēgt domas un apkārtējo pasauli, bet, kuram te ir laika meditācijai? Ar manu nepacietīgo raksturu? Uh, kā tad!

Rakstīšana ir mana terapija.