domas

-Aizveries!

-Bet es neko neteicu!

-Tu domā. Tas ir kaitinoši. 

Reizēm mana smadzeņu darbība ir nejēdzīgi kaitinoša. Piecpadsmit gadu vecumā nevarēju naktīs gulēt, jo domas skrēja pa galvu. Kāds draugs ieteica pierakstīt domas, jo tādā veidā viņas tiek noliktas pie vietas. Sava veida terapija. Toreiz es sāku rakstīt uz papīra, bet drīz attapos rakstot savus pirmos bloga ierakstus - palīdzēja. Kaut visai neloģiski, beztēma - man bija vienalga, mans prāts, manas domas, kā gribu tā domāju, kā domāju, tā rakstu.

Jo populārāki kļuva mani ieraksti, jo vairāk es sāku piedomāt pie tā, ko rakstu. Ar laiku tas viss pārvērtās - raksti to, ko no tevis sagaida. Bet tādā viedā nevar izrakstīt no prāta viskaitinošākās domas - loģiskās parādās blogā, bet tās, kas naktīs dīda un bīda, paliek iekšās.

Kaitinoši. Domas ir kaitinošas. Besī. Meditācija palīdz atslēgties - koncentrējoties uz elpošanu un mierīgu mūziku, ir iespējams uz dažām minūtēm izslēgt domas un apkārtējo pasauli, bet, kuram te ir laika meditācijai? Ar manu nepacietīgo raksturu? Uh, kā tad!

Rakstīšana ir mana terapija.