Tavas mājas vienmēr būs Latvijā!

Pirms gandrīz diviem gadiem kāds draugs teica - "Cilvēki atgriežas Latvijā tikai tad, ja nav pavadījuši ārpus tās vairāk kā četrus gadus - pēc tam tas visticimāk vairs nenotiks". Zinot, kāda ir ārpasaule, kādas ir iespējas, kāda ir labā, vieglā dzīve - pie tā visa pierod. Un "ilgas pēc mājām" vairs nespēj pārsist sajūtu, ka dzīve tomēr ir labāka ārzemēs. Kāpēc, lai kāds gribētu atgriezties vietā, kur katra diena ir cīņa? Liekas par grūtu, ir pierasts pie ikdienas rutīnas un lēniem panākumiem. (Tas pats jautājums - kāpēc gan kāds gribētu mācīties ārzemēs, kur katra diena ir cīņa.... - es gribēju).

Kopš pagājušā gada Decembra jau biju absolūti pieņēmusi faktu, ka Latvijā man nav un nebūs, ko darīt. Mana dzīve ir šeit Dānijā. Plāns nākamajiem 4-5 gadiem jau izplānots un dzīve tiek pilnā sparā dzīvota šeit. Kaut biju prom Anglijā un Grieķijā - veselu gadu ārpus Dānijas, atgriežoties es saņēmu: "Laipni lūgta mājās, mēs pēc Tevis ilgojāmies" attieksmi. Un pagājušajās nedēļās esmu saskrējusies ar cilvēkiem, kas mani nebija satikuši kopš esmu atpakaļ - viņi mani apskāva un smaidot teica - "Labi, ka esi atpakaļ, fantastiski Tevi redzēt!" - tā ir attieksme, ko cilvēks saņem atgriežoties MĀJĀS!

Gandrīz divus gadus tas bija fakts, kuru es centos sagremot un pieņemt - grūti atzīt, ka manas mājas nav manā dzimtenē. Bet šobrīd tā ir pārvērtusies par fantastisku atklāsmi - dodoties uz Latviju, es nebrakšu mājās. Tāpat kā es ciemojos pie māsa Vācijā, tāpat kā es ciemojos pie grieķiem Grieķijā, uz Latviju es braukšu ciemos. Un ciemojoties svešā valstī ir jāpieņem, ka tu esi iebraucējs. Ir jāmēģina saprast un cienīt pieņemtās normas, mentalitāte un cilvēku kultūra.

Nesen lasīju Latvijā strādājošas Īrietes (apgrieztā realitāte) blogu par Latviju un latviešiem. Nosmējos - viņa pilnīgi precīzi apraksta manas domas par šo mazo, jocīgo tautu. Līdz es izlasīju viņas rakstus, es nespēju iebraukt tajā trulajā faktā, ka, četrus gadus dzīvojot ārpus Latvijas un aiz spīta turoties pa gabalu no latviešiem, es vairs nedomāju, kā viņi.

Mana istabas biedrene par Ungāriem un Rumāņiem vienmēr saka - tie ir no Austrumeiropas un es ar tiem nevēlos nekādas darīšanas. Es reizēm viņai piekrītu, reizēm, nē - man nesagādā problēmas komunikācija un laika pavadīšana ar Austrumeiropiešiem, ja vien es turu muti un respektēju viņu domāšanu un dzīves uztveri - galvenais, ka cilveks labs, pofig, no kurienes nācis.

Īsumā - lai arī esmu Austrumeiropeiete (tāpat kā rumāņi, ungāri), man ir Rietumeiropas domāšana (dāņu, angļu dzīves uztvere). Reizēm cenšos atcerēties, ko mēs Latvijā domājam par Rietumeiropiešiem - slinki, strādāt negrib, bet viņiem dofiga naudas un lielas pensijas, un baigi smaidīgi, maitas. Bet, kā ir patiesībā? Arī man īpaši jāstrādā nav (10-15 stunas nedēļā), alga ir smuka un iemeslu, lai bēdātos nav. Kā gan lai es apsmeju Rietumeiropeiešus, ja dzīvoju tāpat kā viņi?

Pēc divu skumju problēmu pieņemšanas - manas mājas šobrīd IR Dānijā un man IR Rietumeiropeiska domāšana, mēs varam beidzot atrast risinājumus. 

Kā jau rakstīju - ciemojoties Grieķijā, pieņēmu grieķu normas, mentalitāti un respektēju kultūru. Tas ir vienīgais veids, kā pavadīt ilgāku laiku svešā valstī. Un tieši tas ir veids, kā pārcelties uz Latviju. Man jābeidz gaidīt no cilvēkiem: "Laipni lūdzam mājās", jo pēc pieredzes, jebkurā svešā valstī iebraucēji saņem: "Ko tu no sevis iedomājies, ierodoties šeit ar savu kruto personību un dzīvesveidu -tinies no kurienes nācis!" attieksmi. Tādu attieksmi es saņēmu pašā sākumā Dānijā - toreiz tas bija normāli. Bet naža trieciens dvēselē bija saņemt tādu nostāju vietā, ko man ģimene pieprasa dēvēt par "mājām". Protams, ka es biju vīlusies un nomākta. Protams, ka es biju laimīga pametot Latviju vēlreiz, jo katrs iebraucējs ir laimīgs braucot prom no svešās valsts un atgriežoties mājās. Protams, es biju nejēdzīgā starā atgriežoties Dānijā, kur mani uzņem atplestām rokām.

Latvijā es nevaru atgriezties, kā mājās, kur mēs visi esam vienādi, jo es neesmu - es tur esmu iebraucējs, ciemiņš. Tikai cienot kultūru, mentalitāti un normas - pieņemot to visu un mācoties, kā dzīvot Latvijā - tas ir vienīgais veids, kā tur atrasties. Tas nebūs kā atgriežos mājās. Tas būs - es pārceļos uz jaunu valsti. Tas būs smagi. Tāpat kā pirmajā gadā tas bija smagi Dānijā, kad latvieši man teica - "Tev ir pārāk augstas ambīcijas, dzīve Dānijā ir pārāk dārga un grūta". Man reti kurš ticēja (tētis vienmēr atbalstīja, bet pat mamma īsti neticēja maniem spēkiem), bet es NEKLAUSĪJOS un un izcīnīju savu vietu Dānijā.

Tagad Dāņi par mani smejas: "Cik reizes tu esi mēģinājusi pamest Dāniju? Tu vienmēr atskrien atpakaļ, nemuļķo sevi, Latvijā tev nav, ko darīt". - es skumji pasmaidu un piekrītu, klausos un ticu, ka viņiem taisnība.

Tāpat kā reiz es pierādīju sev un latviešiem, ka es varu dzīvot Dānijā, tāpat es pierādīšu Dāņiem, ka es varu dzīvot Latvijā. Un kāpēc ne? Es jau dažas reizes esmu pārcēlusies uz svešu valsti un cīnījusies par savu vietu zem saules, varbūt kādu dienu es to darīšu atkal, sapakošu koferu, pārcelšos uz jaunu, svešu vietu, kur man būs jāmācās par iedzīvotāju kultūru, mentallitāti, dzīves veidu, jāpieņem viņu noteikumi un normas. Uz vietu, kur pirmie mēneši būs pamatīga cīņa par izdzīvošanu, vieta, kur viss būs jauns - jauni cilvēki, paziņas un varbūt daži jauni draugi.

Bet es izcīnīšu savu vietu zem saules arī tajā svešajā valstī - Latvijā. 

Un varbūt kādu dienu, es varēšu skumji pasmaidīt un piekrist, nomainot - "Ja, mit hjem er i Danmrk" pret

 - "Jā, manas mājas ir Latvijā".