Divas valodas.

Tikko konstatēju faktu, ka kopš atkal esmu Dānijā, nevienu reizi neesmu jautājusi - "Vai jūs runājat angliski?" Tāpat kā krievvalodīgie Latvijā veikalā, uz ielas, restorānā nekad nejautās - "Vai jūs runājat krieviski?".

Par to mazliet aizdomājos, jo mani vienmēr no Latvijas ir atbaidījusi "valodas nezināšanas" problēma. Tieši tā problēma, kas man nekad nav traucējusi dzīvot jebkurā citā valstī, pat tādā, kurā tiešām bez valodas ir grūti - Grieķijā. Tur ir viena vienīgā valoda un tā ir grieķu. Bet zīmju valodu saprot jebkurā pasaules vietā, laikam. Un, ja tev ir iekšās, tad valodas nezināšana NAV PROBLĒMA.  

Jebkurā gadījumā, visi tarakāni dzīvo galvā. Fakts ir tāds, ka es Latvijā esmu dzīvojusi 19 gadus bez problēmām, kaut arī valodu nezināju. Nu, krievu valodu, es domāju. Un gandrīz trīs gadus dzīvoju Dānijā, nezinot valodu - dāņu šoreiz. 

Tomēr Dānijā atrast darbu, pat ļoti labu, ir iespējams, zinot vien angļu valodu. Bet Latvijā...

Nekad neesmu mēģinājusi, tāpēc mani baida fakts, ka nezinu valodu. 

Ko darīt?