Mans draugs - nenopietns cilvēks.

Četrus gadus bēgu prom no saistībām un pienākumiem, jo nevēlos izjust spiedienu no apkārtējiem, dzīvot tādu dzīvi, kādu no manis sagaida sabiedrība. Citu cilvēku uzskati par to, kā manai dzīvei būtu jābūt, mani biedē.

Viņi jautā - "Ko tu darīsi tālāk?", bet neviena atbilde nav apmierinoša. Taisīšu ģimeni? Rakstīšu grāmatu? Būvēšu impēriju? Braukšu uz Ameriku? Lai, ko es neteiktu, vienmēr būs: "Tev ir pārāk lielas ambīcijas, tu neko nevari" vai "Tu esi par labu, lai dzīvotu vienkārši - mēs no tevis gaidām daudz vairāk". 

"Tev ir vajadzīgs plāns. Ja tev nav plāna, 

tu nekad nesasniegsi savus mērķus". 

Bet varbūt mani mērķi ir pavisam vienkārši: Būt laimīgai. Smieties katru dienu. Izbaudīt dzīvi. Atrast mīlestību. Izbaudīt, ko tas nozīmē, būt cilvēkam. Justies dzīvai.

Kur, lai es dodos ar tādiem mērķiem? Man dzīve ir emocijas - bailes, apjukums, neveiksmes, maldīšanās, prieks, smaidi, mirkļi, kas liek sirdij ritēt straujāk un elpai aizrauties. Vai tiešām prātā visu laiku ir jābūt domai par to, kā tikt tur, kur es vēl neesmu? Kā tad paliek ar to, kas ir apkārt? Mirklis, kurā dzīvo šodien? Draugi, ģimene un cilvēki, ko mīli šodien?  Es varu spert solīti pretī sasniegumiem katru dienu, bet es nevaru kontrolēt kā dzīve iekārtosies un, ko es dzīvē sasniegšu. Ir neskaitāmi ceļi, ko iet. Ceļš, kuru es eju ir manējais. Es varbūt nezinu, kur tas ved, bet domājot tikai par galamērķi, aizmirstas baudīt soļus, ko sper, tam ejot pretī.

Es gribu dzīvot šodien, nevis "atlikt dzīvi", jo man ir pienākums būt normālai. Es gribu redzēt, dzirdēt, izzināt, just un piedzīvot dzīvi. Es gribu pieņemt spontānus lēmumus un ļaut liktenim izlemt, pie kā tas novedīs.

Man kāds cilvēks reiz teica: "Vienmēr koncentrējies uz galveno - uz galamērķi, neļauj dzīves sīkumiem un īsiem priekiem aizēnot savus mērķus".

Bet pēdējo četru gadu laikā vienīgās atmiņas ir no tiem īsajiem priekiem. Mirkļiem, kas citiem liekas mazsvarīgi. Varbūt kādam divu mēnešu piedzīvojumi Grieķijā liekas laika izniekošana, bet man tas ir grāmatas cienīgs stāsts, un viena no drosmīgākajām lietām, ko esmu dzīvē izdarījusi - kas mani padarīja par to, kas esmu šodien. "Drosmīgie ilgi nedzīvo, bet gļēvuļi nedzīvo vispār". 

Es neatceros nosēdētās stundas skolā, bet es atceros smieklīgās lekcijas, kuru laikā ar labāko draugu dzinām jokus. Es neatceros nosēdētās stundas ofisā, bet es atceros trakos piedzīvojumus kompānijas izbraucienos. Es neatceros, kā berzu grīdas, lai nopelnītu iztiku, bet es atceros, kā ar draudzeni pēc darba gājām uz klubu dejot. Es neatceros, ko veselu gadu atkal darīju Dānijā, lai pabeigtu savu izglītību, bet es mūžam atcerēšos, kā pēc pēdējā semestra projekta iesniegšanas, mēs aizlidojām uz Maljorku atpūsties.

Trīs dienas sēžot ar grupu, rakstot semestra projektu - dusmas, aizkaitinājums, slinkums, garlaicība un nekādas motivācijas. Pēc gada es neatcerēšos, par ko tāds projekts bija jāraksta, un ka vispār tāds tika rakstīts. Trīs dienas Maljorkā - smaidi, smiekli, prieki, piedzīvojumi un fantastiski pavadīts laiks. Pēc gada es atcerēšos Maljorkas piedzīvojumus, it kā tie bijuši vakar.

Un pasaule var mani tiesāt un lādēt, bet es palikšu uzticīga savam mērķim - būt laimīgai. Ja tas mani padara par nenopietnu cilvēku, kas iznieko savu potenciālu un savu dzīvi - lai tā būtu. No dzīves tāpat neviens nekad dzīvs ārā netiek.