"Vienīgais, kas ir grūti - pierast pie laipnības un labestības apkārtējos. Grūti atvērties un uzticēties. Gribas meklēt liekulību, slēptus nodomus un kaut kādu ļaunumu aiz tā visa. Šeit visiem ir pārāk labi, lai viņi gribētu būt slikti."
Pēc četru gadu dzīves ārpus Latvijas valsts, kurā vienmēr jāuzmanās no liekulības un slēptiem nodomiem, ir aizmirsies, kā tas ir - uzmanīties. Aizvakar atvēru Delfus, palasīju rakstus, kas notiek Latvijā. Nesaprašanā, teicu Agatei - "Visas Latvijas ziņas ir par noziegumiem, kas tajā valstī notiek?".
Cik stipra un drosmīga es esmu? Vai ir iespējams skatīties pāri negatīvajam? Vai ir iespējams koncentrēties uz pozitīvo? Lai kur es nedotos, vienmēr esmu teikusi - "Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, ar nīdēšanu un čīkstēšanu, neviens nekur nav ticis".
Bet man gribas nīdēt, čīkstēt un pīkstēt. Un kliegt un spiegt. Jo man ir bail. Man ir bail no negatīvisma, no noziedzības, no ļauniem nodomiem, liekulīgiem cilvēkiem un visa, visa, visa. Es neatceros, kā no tā izvairīties. Es esmu jauna un naiva, un uzticos cilvēkiem. Kurš mani nosargās?
No comments:
Post a Comment