Reiz man likās, ka mazliet pietrūkst, ka neesmu pietiekami laba - man jānomet svars, jāizmaina matu sakārtojums, jāvalkā citas drēbēs. Sīkumi - bet nevienu dienu nav bijis pietiekami. Vienmēr ir kāda nepilnība, kas jānopulē. Pusgadu vēlāk es klusēju, jo viss, ko teicu bija nepareizi. Es nesmaidīju, jo mans smaids nav perfekts. Es turējos pa gabalu no cilvēkiem, jo manī ir tik daudz kļūdu, nepilnību, nevīžību - kamēr tās visas nebūs nopulētas, es nebūšu perfekta, nebūšu pietiekama. Tik ļoti nepatīk, ka jāizdzēš, jo kuram gan interesē tāds truls cilvēks?
"Tu mēģināji mainīties, vai ne?
Aizvēri savu muti biežāk.
Mēģināji būt maigāka.
Glītāka.
Mazāk svārstīga, mazāk nomodā.
Bet pat guļot, tu spēji sajust
Kā viņš ceļo prom no tevis savos sapņos.
Tad, ko tu vēlējies iesākt, mīļā?
Atvērt viņa galvaskausu?
Tu nevari par mājām padarīt dzīvas cilvēka būtnes.
Kādam jau vajadzēja tev to paskaidrot.
Un ja viņš vēlas doties prom,
Tad laid viņu prom.
Tu esi biedējoša.
Un jocīga.
Un skaista.
Kas tāds, ko ne katrs zina, kā mīlēt"
Tagad man ir vienalga, cik daudz nepilnību ir manī. Es mēģināju mainīties, vai ne? Aizvērt savu muti biežāk, mēģināju būt maigāka, glītāka - rakstīt maigāk, glītāk. Labojot tekstus, tie visbiežāk tiek izdzēsti pilnībā. Ja es sākšu domāt par savām nepilnībām, centīšos labot - es iznīcināšu sevi.
Biedējoši un jocīgi, un skaisti.
Kas tāds, ko ne katrs zina, kā mīlēt.
No comments:
Post a Comment