Vakar braucu autobusā uz darbu kopā ar kādu citu latviešu dāmu, kura man pēkšņi izdomāja uzjautāt: "Ilva! Bet kāpēc tev nav puisis?". Nosmējos un atcirtu: "Kurš teica, ka man nav?". Viņa: "Tu tā runā, ka vari doties, kur vēlies, kad vēlies, es tā sapratu..."
Vidusskolā bija kāda saruna ar klases biedreni, kura tajā brīdī bija saderinājusies. Viņa man stāstīja, ka dzīves plāni ir atkarīgi no līgavaiņa - ja viņš gribēs, paliks Liepājā, ja varēs - dosies uz Rīgu - kopā, visu kopā. Sākumā skatījos ar skaudību - meitenei ir kāda dvēsele, ar kuru dzīvei iet pretī divatā - tā ir drošāk, vieglāk, izdevīgāk.
Man gan vienmēr sanāca būt ar tādiem čaļiem, kas labāk redz mani ejam, nekā nākam - mans puisis pateica - kad es aizbraukšu uz Dāniju, mēs izšķirsimies. Prasīju - "Tad varbūt man nebraukt?". Viņš teica, ka tādā gadījumā noteikti ar mani izšķirsies, jo es nebūšot tā patstāvīgā meitene, kas viņam patīk. Tā es aizbraucu, tā mēs izšķīrāmies.
Dānijā bija kāds puisis, kurš mani aizveda uz lidostu un iesēdināja lidmašīnā uz Angliju. Līdz tam, visu laiku, ko pavadījām kopā, es pie sevis domāju: "Saki, lai es palieku, tikai dod man iemeslu....". Kādas sarunas laikā, kad izteicu savas šaubas par došanos uz Angliju, viņš noteica: "Tev noteikti jābrauc, jāapskata pasaule, jāizbauda dzīve!"
Tā, lūk. Neviens no maniem mīļotajiem necentās mani piesiet sev pie kājas, lai es pati nekur nevarētu doties - kaut arī manās iekšās dega vēlme "piesieties" viņiem. Kaut arī dzīves ceļus eju pēc pašas brīvas izvēles, tomēr, esot attiecībās, es esmu kādam piesieta. Emocionāli. Es vairs nevēlos to sajūtu, tādēļ jau divus ar pusi gadus esmu oficiāli brīva meitene. Nevienam nekādi neizdodas mani piesiet, ielikt būrī.
"Zini, kas ir tava problēma, Miss Lai-arī-kas-Tu būtu? Tu esi vista, kam nav iekšās. Tev ir bail pacelt galvu un atzīt - "Jā, dzīve ir fakts, cilvēki iemīlās, cilvēki pieder viens otram, tāpēc, ka tā ir vienīgā cilvēka iespēja uz īstu laimi". Tu sevi sauc par brīvo garu, par "savvaļas dzīvnieku", un tu esi pārbijusies, ka kāds tevi iebāzīs būrī. Bet, mazā, tu jau esi tajā būrī. Tu pati to uzbūvēji. Un tam nav robežu Teksasā vai Somālijas pussalā. Tas būris ir vienalga, kur tu ej. Jo lai arī kur tu neskrietu, tu tikai attopies ieskrienot pati sevī".
Šādas, tādas, visādas pārdomas par attiecībām nāk prātā, kad domāju par dzīvošanu Latvijā. Tur ir kaut kāda jocīga cilvēku nostāja - dzīvē galvenais ir apprecēties. Kad pirms diviem gadiem, atbildot uz jautājumu par saviem dzīves plāniem, izstāstīju par Angliju, man atcirta ar teikumu: "Tā tu vari plānot, bet gan jau drīz apprecēsies un visi lielie plāni atkritīs". Say what?
Tad reizēm palasu kādas īru meitenes blogu par dzīvi Latvijā, viņa ļoti uzsver to, ka latviešu sievietes ir teju psihopātes, kad runa ir par viņu vīriešiem. Galvenais ir dabūt vīrieti un piesiet viņu pie sevi, labākajā gadījumā - ar bērnu. Tas tāds mazliet pārspīlējums, bet arī skumjš fakts.
Bet es jau sen neuzvedos, kā īstai letiņu bābai pienākas.
Jo vairāk gadu iet, jo mazāk laika veltu pretējam dzimumam - randiņi mani nogurdina, uz tādiem neeju. Klubos vīru vairs nemeklēju. Pie tam, beidzot, beidzot esmu arī sapratusi, ka pasaules vīrieši nav manā gaumē. Piemēram, dāņu vīrieši liekas truli, tādēļ, ka par stabilu, nopietnu dzīvi sāk domāt labi ja 30 gadu vecumā. Latviešu puikas tajā vecumā jau ir lielu kompāniju vadošie direktori vai sekmīgi uzņēmēji - vismaz tie, ar kuriem man ir kontakts. Dānijā puisis 29 gadu vecumā ir tur, kur es biju 20 gadu vecumā - uzsāk studijas un beidzot izvācas no vecāku apartamentiem. Respektīvi, vienīgais cērtamais čalis ciemā ir vismaz 35 gadus vecs - jūtos parāk jauna priekš tāda vīra.
Otra problēma - mana "pati visu varu" attieksme. Vīrieši nevar ciest patstāvīgas sievietes. Viņiem no tādām ir ļoti bail. Vidējam vīrietim ir vajadzīga maza aitiņa, kas pati domāt un darīt nespēj, jo tad vīrietim ir iespēja parādīt savu vīrišķību, gudrību un pārākumu. Uh, cik primitīvi. Man pat ir bijis puisis, kurš ar mani izšķiras pēc tam, kad es eksāmenu nokārtoju ar labāku atzīmi nekā viņš - redz, es eksāmenam nemācījos, bet viņš sēdēja veselu nedēļu pie grāmatām - mana spēja būt pārākai laikam pamatīgi iedragāja viņa ego. Ups.
Trešā problēma - būt attiecībās, ir kā iegādāties kucēnu - visu laiku jāpievērš uzmanība. Un, ja tu gribi kādu laiku koncentrēties tikai uz sevi, sākas visi "Vai es tevi nogurdinu? Vai mums ir problēmas? Vai viss kārtībā?" jautājumi. Nu, bļin, atšujies no manis, es gribu palasīt grāmatu un man nepatīk, ja mani traucē ik pēc 15 minūtēm - jā, tu mani nogurdini.
Ilva, bet kāpēc tev nav puisis?
Tādēļ, ka man nav vajadzīgs vīrietis, lai validētu manu eksistenci.
No comments:
Post a Comment