Hollija Pollija Resnvaidzīte Sūdmašīna.

Sestdienas rītā uzteicu darbu, kā rezultātā realitāte iesita pa pakausi - "Eu, Ilva, tu pamet Dāniju?". Turpmākās 48 stundas pavadīju mazā eiforijā - tāda viegluma sajūta, kas ļauj nemitīgi muļķīgi smieties. Iespējams, tā ir mana ķermeņa reakcija baiļu maskēšanai - "Labāk smieties, nekā raudāt, īpaši, ja nelīdz ne viens ne otrs".  Darbā tēloju muļķi un smējos par visstulbākajām lietām. Agate vien piebilda: "Ilva, labāk paklusē, tu pazemini vidējo inteliģences koeficientu visam hotelim". 

Piektdienas vakarā, pie mājas esošajā nojumē, kurā atrodas miskastes, uzradās mazs dzīvnieks - trusīte. Sākumā domāju, - nu, neko - Dānijas zaķi - tie te lēkā apkārt pa pilsētu. Tad ieskatījos - nē, mājas trusītis, pieradināts. Šī vēl man pienāk klāt un skatās lielām zaķa acīm, saka, ka grib kaut ko. Man truša paliek žēl, uznesu uz dzīvokli, nofotografēju un iemetu bildi dažādās Koldingas domubiedru grupās, cerībā atrast to cilvēku, kuram viņa varētu būt izbēgusi. Tad padzirdu - izslāpis nabaga dzīvnieks. Tad arī pabaroju. 

Noskaidrojām, ka jāzvana policijai, jo Koldingā dzīvnieku patversmes neeksistē. Piezvanījām, šie saka - nu, paturiet kādu nedēļu, izlaidiet dārzā. KO? Kādā dārzā? Mēs esam studentes, kas dzīvo mazā vienas istabas dzīvoklītī, mums nav dārza. Nu, neko. Apstaigājām apkārt esošās mājas - neviens trusi nav pazaudējis. Izdomājām, pirmdien mēģināt atdot dzīvnieku veikalam, vai vetārstam. Mums jau trīs dienas vannasistabā dzīvo truse vārdā "Sūdmašīna" (Holly Polly Cubby-cheeked Shitmachine). Svētdienas vakarā atradām kādu labu cilvēku, kas viņu adoptēs. Zvērs ir mīļš bez gala, bet īsti inteliģentas sarunas uzturēt ar viņu nav iespējams.

Tas atkal izraisīja jautājumu manā smadzeņu podā - "Vai tu apžēlotos par noklīdušu dzīvnieku?". Droši vien, ka lielākā daļa cilvēku, atstātu nabaga radībiņu uz ielas - drošai nāvei. Suns vai kaķis prot aiziet mājās, bet trusis ir būra dzīvnieks, pie tam - viņš var ciest no sirdstriekas, ja tuvumā parādās plēsējs. Respektīvi, viens liels suns ies garām un trusis atstieps pekas. Kaut arī šis dzīvnieks mums sagādā vien problēmas, man vienkārši nav iekšās, paņemt viņu aiz ausīm un izmest ārā pie miskastēm, kur atradu. Kaut arī daudzi vīrieši uzskata, ka man ir sirds no ledus - tā sirds tomēr kūst, kad mazā trusīte no rītiem aplaiza man kājas, kamēr vannasistabā mazgāju zobus.