Naktī biju gulējusi vien dažas stundas, jo darbs sākās agri no rīta, ap septiņiem. Uz fabriku nogādāja autobuss, kurš no Bostonas izbrauca pirms sešiem. Darba uzraugi ir latvieši vai poļi - tādi, kuriem angļu valoda ir laba - kā viņi paši uzskata.
Kad grupa ar "jauniņajiem" sāka savu maiņu, mūs ieveda vienā no fabrikas daļām, kur nostādīja līnijā pie lentes, uz kuras garām šļūca vistas gabali - tie bija jāsagriež mazākos un jāattīra no asiņainām daļām un taukiem. Atceros, ka bija ļoti auksti, rokas sala pat cimdos. Pēc četrām stundām mūs pārvietoja uz citu daļu, kur virs galvas rotēja vistu daļas - kājas, spārniņi, veseli ķermeņi... Kaut kur viņi krita lejā no gaisa un iekšā kastēs - pakošanas nodaļa laikam. Visas telpas smirdēja pēc jēlas vistas - spēcīga, pretīga jēlas vistas smaka - tagad vistu vairs uzturā nelietoju, jo vista smird. Netici? Pastrādā vistu fabrikā.
Pēc pirmās darba dienas biju šokā - darbs ir smags, apstākļi briesmīgi un sabiedrība - ak, jel. Tās sarunas! Tiku mājās un pie sevis domāju - "Nē, nevar būt, ka ir tik briesmīgi, cilvēki tak strādā gadiem. Droši vien esmu nogurusi, negulētās nakts dēļ, rīt būs labāk".
Devos uz darbu otrajā dienā, siltāk saģērbusies un izgulējusies. Ielika mani "freezer packing" nodaļā, kur temperatūra bija ap nulli. Man kājās bija piecas zeķes un zābaki, mugurā divi džemperi un rokās cimdi. Es tā pārsalu, ka gandrīz nespēju pakustināt kājas. Pēc četrām stundām salšanas un gaļas ķidāšanas mani pārvietoja uz citu nodaļu, kurā no gaisa krīt vistas kājas. Tās bija jāieber kartona kastēs, kas jāsakrāmē viena uz otras. Gaļai lidojot no apmēram 2 metru augstuma un atsitoties pret metāla kasti, gaļas gabaliņi šķīda uz visām pusēm, reizēm trāpot man uz sejas. Brutāli pretīgi!
Pēc astoņu stundu darba dienas, biju izmisusi, pārgurusi un emocionāli iztukšota - gribēju mājās. Viens no uzraugiem pienāca un jautāja: "Paliksi papildlaiku?". Kad teju ar asarām acīs prasīju, vai var braukt mājās, viņš atbildēja: "Autobuss būs pēc 2 stundām, ja negribi strādāt papildlaiku, ej sēdi ārpusē". Respektīvi, mājās tikt nebija iespējas, tāpēc nācās vien strādāt papildlaiku, jo divas stundas sēdēt bezjēgā likās stulbi.
Par spīti garajām stundām un pretīgajam darbam, fiziskā piepūle nebija galvenais iemesls, kāpēc es jutos tik slikti - visvairāk man riebās pazemojums. Stāvot pie līnijas, klausīties, kā mani aprunā poļu bābas, vai klausīties padomos no dzērājas un narkomānes, kas uzskata, ka labas maiņas var dabūt "lienot pakaļā" uzraugiem. Tiem uzraugiem, kas gadiem nostrādājuši pie līnijas, tagad komandē citus - iedod neizglītotam cilvēkam varu, viņš tev parādīs, kas ir pazemojums.
Es tak esmu izlepusi caca. Šitā vergu būšana nav priekš manis.
Nākamajā dienā uz darbu neaizbraucu. Piecēlos nikna kā pūķis, nospļāvos - piekāst latviešu padomus, pati meklēšu darbu. Paņēmu savus CV un izstaigāju visu pilsētu, visas darba aģentūras, visus restorānus, meklējot darbu. Tajā pašā dienā arī atradu viesmīles darbu restorānā, kas pieder kādam latvietim. Kad aizgāju mājās, man teica - pie viņa nevar strādāt, viņš šmaucās un nemaksā algas - man bija vienalga, neklausījos.
Dabrs man ļoti patika, jo restorāna klienti pārsvarā bija briti. Varēju runāt angliski. Un priekšnieks arī lāga zellis ar labu humora izjūtu. Ne vien maksāja man algu, bet arī ļāva ēst pusdienas, dzert kafiju un reizēm pat tiku pie gardiem dzērieniem, ja priekšnieks izmēģināja jaunus kokteiļus - darbā bija labi. Un pats galvenais, darba vietā nebija saskarsmes ar poļiem, leišiem, latviešiem, kas strādā apkārtējās fabrikās - tie uz restorāniem neiet, nodzertie purni reti bija jāredz darba laikā.
Darbs mani apmierināja, bet dzīvošana pilsētā vēl aizvien riebās. Dzīvoju ar puisi un meiteni, par kuru intelekta līmeni var nojaust pēc viņu "Piz*ets, B*eģ,, Na*uj" valodas stila. Esmu konstatējusi faktu, ka man ar cilvēkiem, kuri nespēj pateikt vienu teikumu bez trīsstāvīga krievu lamu vārda, ir ļoti grūti komunicēt, nezinu gan, kāpēc...
Pēc dažiem mēnešiem likās, ka dzīvoju ellē - dzērāju un noziedzinieku apsēstā nekurienē. Danijā biju divus gadus nodzīvojusi pilsētā, kur piecos no rīta varēju staigāt viena, iereibusi, īsā kleitiņā un papēžos - bija droši. Bostonā man bija bail iziet no mājas pēc 17:00. Neiespējami izstāstīt, cik daudz gribas spēka man vajadzēja, lai piespiestu sevi aiziet līdz veikalam, jo katra pastaiga bija milzīga vilšanās - reizēm kāds pretīgs purns piesējās, reizēm dzirdēju riebīgas sarunas, redzēju piedzērušos, netīrus cilvēkus uz ielām.
Dienā, kad izlēmu pamest Bostonu un doties uz lielpilsētu, mana mājas biedrene noteica: "Tev, nu, gan ir ambīcijas. Es jau sešus gadus fabrikā rukāju, un nekur tālāk neesmu tikusi.". Pamanīju arī, ka visiem šiem apkārtējiem cilvēkiem bija viena raksturīga lieta - viņi nemitīgi nīd par savu dzīvi, bet dod gudrus padomus, kurus man noteikti būtu jāņem vērā - jātur mute un jārukā fabrikā, ķidājot vistas, jo dzīvē tak nekur tālāk tikt nav iespējams.
Sakravāju šmotkas un aizlaidos uz Birmingemu, kur nokļuvu vēl vienā latviešu mājā, kas apsēsta ar melnstrādniekiem - katru nakti bija dzeršanas līdz rīta gaismai. Biju tikusi pie darba rotas lietu veikalā par pārdevēju - darbs nebija viegls, visu dienu jāstāv uz kājām, jāsmaida pircējiem un jāuztur laipnas sarunas. Negulēšana naktī nenāca par labu, tādēļ nepagāja pat divas nedēļas, kad jau biju atradusi jaunu dzīves vietu - jaukā mājā ar trīs fantastiskiem latviešiem, kuriem nākamo mēnešu laikā pieķēros kā ģimenei - zinoši, lādzīgi, sirsnīgi cilvēki ar labu humora izjūtu - patika mājas biedri, patika dzīve klusā, sakoptā mājā.
Birmingemā viss aizgāja uz labo pusi, satiku vēl dažus saprātīgus latviešus un iepazinos ar angļiem. Visādā ziņā, atveseļojos no depresijas un izmisuma, pateicoties sabiedrībai ar augstāku intelektu - cilvēkiem, kuri nekad man padomus necentās dot, bet mācīties no viņiem varēju daudz. Darbu nomainīju vairākas reizes, daži patika, daži nē. Pēdējos mēnešus nostrādāju atkal par viesmīli fantastiskā britu ģimenei piederošā viesu namā. Svētdienās mājās nesu kūkas no kāzu mielastiem. Darbā bija jautri, jo priekšniece - tāda pati caca kā es - vienmēr, kad saskrējos ar priekšnieci, viņas vienīgais jautājums bija: "Gribi paņemt pauzīti un iedzert kaut ko?" Respektīvi, darbs patika, bet nepietika.
Emocionāli biju atkal atguvusies un noticējusi saviem spēkiem. Izdomāju, ka pietiek muļķoties - jāpabeidz izglītība. Līdz mācību gada sākumam bija palikuši 3 mēneši, tādēļ nolēmu tos izbaudīt saulainajā Grieķijā. He, he, he.
__________________________________________________
Divus gadus vēlāk varu teikt - Ja nevari izdomāt, ko vēlies ar dzīvi darīt, izmēģini dažādas lietas, lai skaidri zinātu, kur nevēlies būt un ko nevēlies darīt!
No comments:
Post a Comment