Nedēļas.
Tagad ir 30 nedēļa. Mana priekšniece pirms dažām nedēļām jautāja: "Tu vari strādāt 30. nedēļā?" Kad, kad? Kurā datumā? "Nu, 30 nedēļā, trešdien un ceturtdien, un nedēļas nogalē". Skolā visi projekti, eksāmeni, brīvdienas - "Tas būs tajā un tajā nedēļā". Trīs gadus nodzīvojot Dānijā, vēl aizvien neesmu iemācījusies skaitīt nedēļas, kaut arī visa Dānijas karaliste dzīvo nedēļās, nevis dienās.
Odi.
Dānijā, vasaras sezonā, dienu un nakti turam visus logus atvērtus. Kad pirmajā gadā pie manis ciemojās latvieši, viņi bija šokā. Lai arī gaismas ir ieslēgtas, vakarā neviens ods pa logu iekšā nelido - tādu te gandrīz nav. Īpaši pilsētās. Dzīvojot laukos (vienā no manām iepriekšējām darba vietām) tik labi gan nebija - vasaras karstākajās naktīs daži asisnsūcēji bija jānogalina. Tomēr pilsētā - jā, odu nav.
Riteņbraucēju celiņi.
"Mammu, vācies nost no riteņbraucēju celiņa!" - pilnīgi ar dusmām jāsāk aizrādīt. Dānijā ir divas "ietves" - gājēju ietve un riteņbrauceju celiņš. Nez kāpēc, ciemos atbraukušie latvieši, īpaši mana māmiņa, ir ļoti jāpieskata, lai nelien uz "otrās ietves", jo pa to nevien pamatīgā ātrumā traucas riteņbraucēji, kuriem nav nekāda pienākuma apstāties, lai neuzpērtos kādam stulbam gājējam virsū, bet arī skūteri - uz 40-50km/h - "otra ietve" ir gājēju dzīvībai bīstama. Latvijā šī ir viena lieta, kas man ļoti pietrūks, jo pārvietošanās Dānijā ar riteni ir fantastiski komfortabla, pateicoties šiem celiņiem.
Ziemassvētku noskaņas.
Dānijā ir ļoti izteikts Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kas sākas pirmajā novembrī, kad tiek izlaists speciālais Ziemassvētku alus. Jau no novembra veikalos parādās gardais Ziemassvētku rīsu deserts ar ķiršu zapti - Risalamnde. Un gļuk vīns (Gløgg vin) - tas pats karstvīns, bet to pagatavo ne vien ar garšvielām, bet arī ar rozinēm un riekstiem - fantastiski.
Cilvēku smaidi
Reizēm palasu kādas īru meitenes blogu par dzīvi Latvijā, viens no patiesākajiem viņas novērojumiem - latvieši nesmaida. Atceros, kā 19.gadu vecumā biju Gruzijā, no kuras atgriežoties, biju nepatīkami pārsteigta tieši lidostā, kur man robežsarks ar pretīgu toni uzbļāva - "Kur tava pase?". Uz tik nepatīkamā tonī izteiktu jautājumu, īsti pieklājīgi atbildēt pat negribējās (pie sevis nolamājos), bet pieklājīgi atbildēju, ka - nozagta.
Veikalos, dusmīga krievene teiks: "Maisiņš vaig?". Bankā, lēni strādājoša darbiniece, nopukstēs: "Man parakstu vajag". Par cilvēku absolūti negatīvo attieksmi, vietās, kur jānorisinās kaut kādai komunikācijai, man pat ir bail rakstīt, jo Dānijā esmu pieradusi pie smaidiem.
Latvijā, ārzemniekus ļoti viegli ir pamanīt, jo viņi smaida. Daži letiņu indivīti saka, ka tie esot samāksloti smaidi. Nē, mīļie, tā ir dzīves attieksme.
Man Dānijā veikalā VIENMĒR smaida, sveicina un pēc samaksāšanas par pirkumu NOVĒL JAUKU DIENU! Tā ir pieklājības norma. Darbā, kaut arī tas ir smags un reizēm ļoti kaitinošs, un nomācošs, kad mēs visi sēžam pie pusdienu galda - smejamies. Kad pēc nogurdinošas darba dienas, ievelkos ofisā - jautri pārmiju dažus patīkamus teikumus ar priekšnieci. Viņa saka: "Paldies par šodienas darbu, tiksimies rīt". Lai kā man reizēm neriebtos mans darbs, šī cilvēku labestīgā komunikācija un smaidi atsver visas negatīvās emocijas.
Šī arī ir galvenā lieta, kas man vienmēr ļoti, ļoti pietrūkst, esot Latvijā - "Samākslotais rietumnieku pozitīvisms?". Nezinu, dzīve liekas jaukāka un vieglāka, ja cilvēki apkārt smaida - kaut vai mākslīgi. Jo labāk taču smieties, nekā raudāt, īpaši ja nelīdz ne viens, ne otrs.
Laika apstākļi
O, jā! Es nepanesu karstumu, tādēļ parastās dāņu vasaras (diezgan mākoņainas un vēsas) ir tieši manā gaumē. Šogad gan sanākušas ļoti siltas nedēļas, tāpēc lielu daļu laika pavadu mājās. Un ziemas ir tādas, kā Latvijā rudens - lietainas un siltas. Šeit nav sniega kupenu. Ja kādreiz sniegs uzsnieg, tas izkūst pēc 3 dienām. Reizēm ar latviešu meitenēm smejamies par dāņu ģērbšanās stilu - staigāt apkārt ziemas jakā un vasaras šļopkās. Nesen sapratu, kāpēc Latvijā tā nav - tāpēc, ka mums ir vasaras sezonas garderobe un ziemas sezonas garderobe - vasarā visus džemperus un siltās kapucenes novācam, ziemā šļopkas un minikleitas, nobāžam skapju tālākajos stūros. Toties Dānijā teju visu gadu ir vienādi laika apstākļi, tādēļ ziemas jaka var noderēt vasaras vidū, bet mini kleitu reizēm var uzvilkt jau martā - viena garderobe visam gadam.Nezinu, kā es izdzīvošu Latvijas ziemu, kas pēc nostāstiem, esot sniegota vairāku mēnešu garumā. Man nepieder ziemas drēbes. Man ir "rudenīgs" apģērbs - ja ir vēsi uzvelku vairākas kārtas, ja silti - kaut ko novelku nost. Bet cauru gadu valkāju vienu un to pašu. Reizēm aizeju uz veikalu šļopkās un ziemas jakā - tīri dāņu stilā.
P.S. Šī ir mana pēdējā dziema par Dāniju, domāju uzrakstīt arī primo dziesmu par Latviju, kad būsšu tur un ievērošu lietas, kas notiek citādi, kā šeit.
No comments:
Post a Comment