Visi tik gudri, tik gudri, ka nav, ko dirst pasūtīt.

Devītajā klasē man bija tik sliktas atzīmes skolā, ka vēstures skolotāja pat draudēja vecākus saukt uz skolu, jo es ar šitādu attieksmi eksāmenus nenolikšot. Noliku gan. Viss bumbās. Desmitajā klasē man skola vēl aizvien bija pie astes, līdz kādas sarunas laikā klases biedrs pateica: "Ilva, tu esi stulba".

Uh, stulba? Es tev parādīšu, cik stulba es esmu! No tā brīža sāku brutāli zubrīties - pildīju visus mājas darbus, lasīju grāmatas, mācījos kontroldarbiem... Tas čalis videni nepabeidza, toties man bija labākās atzīmes klasē visus vidusskolas gadus. Kurš te ir stulbs?

Kādā sarunā ar labāko draudzeni, viņa man jautāja - "Ko tu domā darīt pēc vidusskolas", atbildēju - "Ir doma braukt mācīties Dānijā". Viņa ar tādu augstprātīgu toni noteica: "Nedomā, ka tev ambīcijas ir mazliet par augstu?". Kur es atrados divus gadus vēlāk, mēs jau visi labi zinām.

Māmiņa, uzzinājusi, ka es plānoju laisties lapās uz Dāniju, prasīja, kā es sevi uzturēšot, jo viņai līdzekļu manis atbalstīšanai neesot. Teicu, ka Dānijā studentes var iet privātmājas tīrīt. Māmiņa nosmējās: "Tu pat savu istabu nevari iztīrīt". Dažus mēnešus vēlāk šrubīju dāņu privātmājas, ka nemetās.

Divus gadus vēlāk aizbraucu uz Latviju, kur tādi "Ilva, tu esi stulba", "Ilva, tev ir ambīcijas par augstu", "Ilva, tu tak neko nevari" teksti ripo no visām pusēm. Bet mana spītība un vēlme citiem pierādīt kaut ko - zudusi. Tad es arī sāku klausīties un domāt - "Jā, laikam jau esmu stulba... laikam jau man ambīcijas ir pārāk augstas... laikam jau es tiešām neko nevaru..." 

Hā, hā, hā, hā, HĀ! 

"Ir tikai viena lieta, kas sapņus padara neiespējamus - bailes no izgāšanās" - Paulo Coelho.