Reintegrācija Latvijā - 1. daļa

2014. gadā, pāris mēnešus pēc pārcelšanās uz Latviju, rakstīju par re-integrēšanos Latvijā: 

Kā var vispār iedomāties dzīvot Latvijā, nezinot krievu valodu? Kur man bija prāts? Kāds interneta komentārs man jau nedēļām sēž galvā - no puiša, kas pabeidzis izglītību Latvijā, ņemot studiju kredītu, kas nu ir jāatmaksā, bet jautājums - kur dabūt darbu: "Ok, valodas ir jāzin, dzīvojot Latvijā krievu valoda ir svarīga, bet kādēļ tas manā dzimtenē ir tik kategoriski - darbu bez krievu valodas nedod. Ja skolas laikā teiktu ka bez krievu valodas darbu nedabūsi, tad es tiektos pēc šīs valodas nevis augstākā grāda".

Priekšlikums latviešu emigrācijas jautājumā: Skolās atcelt angļu valodu kā pirmo svešvalodu, jo tā tikai atver durvis Eiropai (t.i. Anglijas un Īrijas šampinjonu laukiem un vistu fabrikām), tā vietā ieviesīsim obligātu krievu valodu, jo citādi skolas ražo bezdarbniekus, kuru zināšanas neatbilst Latvijas darba tirgum, kurš nepieprasa daudz vairāk kā vienas specifiskas svešvalodas zināšanas.

Es meklēju iespējas tikai un vienīgi angļu valodā - kopumā pieteicos sešās kompānijās uzņēmumos - visos tiku pie pārrunām/intervijām/telefona sarunām. Dažu letiņu nīdēšana "Esmu sūtījis simtiem CV un nekā" man liekas mazliet aizdomīga. 

No sešiem uzņēmumiem, četrus es pasūtīju trīs mājas tālāk, dažādu iemeslu dēļ, bet par to, ka nebūtu izvēles, es nesūdzos, es vienkārši esmu pārāk klīrīga.

Viens uzņēmums man teica, ka es nevarēšot apvienot darbu ar diplomdarba rakstīšanu - lai es pabeidzot izglītību, tad kontaktējot viņus atkal. Un pēdējais uzņēmums mani solīja sakontaktēt tālākā nākotnē, kad viņi varēs piedāvāt manām vajadzībām atbilstošākas iespējas.

Praksi uzsāku eksporta uzņēmumā, kurā jūtos kā pilnīga dura, jo nezinu, kas ir biezpiena plācenis un visi uz mani šķībi skatās, kad izmetu "Where is Olaf" joku sasitībā ar birojā strādājošo Elsu no Zviedrijas. Nezināju, ka Latvijā neviens nav redzējis Frozen. Pie tam, es neprotu daudzus terminus latviski - piemēram, man ir kompānija, nevis uzņēmums. Un tā vietā, lai ar mani pasmietos par manu nezināšanu, smejas tikai par mani. 

Nē, es Latvijā nesaskaros ar tām lielajām problēmām, par ko tik daudzi raud - valodas nezināšana, iespēju trūkums, atalgojums vai "esmu pārāk kvalificēts Latvijas tirgum". Es nekad neesmu bijusi un arī netaisos būt pārāk laba Latvijai. Es vienmēr centīšos būt pietiekami laba Latvijai - vienīgajai zemei, kurai esmu vajadzīga!

Lai arī lielās problēmas mani īpaši neskar, tomēr ikdiena ir drūma un negatīvu emociju pilna. Katru dienu iezogas prātā doma: "Latvijai esmu par stulbu". 

Pirms pametu Dāniju, runāju ar kādu tanti, kas teica: "Latvija liekas vilinoša - mājas, kā nekā, bet cilvēki tur ir tik depresīvi un stressaini - man tas nav vajadzīgs".

Kāds cits cilvēks man teica: "Gribētu mājās, bet mani kaitina latviešu mentalitāte - vienmēr nīdēt un meklēt negatīvo, kā arī tā nenormālā skauība un līšana svešu cilvēku dzīvēs".

Vēl kāds domu apkopojums: "Ārzemēs ir grūtāk visu uzsākt, bet, manuprāt, tas notiek ātrāk. Latvijā vari strādāt savu sapņu darbu, bet dzīvē galu galā neko nesasniegt. Tā man bija pirms gandrīz 3 gadiem LV. Strādāju reklāmas ağentūrā par projektu vadītāju/ koordinatori, bet tomēr liekas, ka tas ir tas maksimums uz ko LV varu sapņot".

Lai atgrieztos Latvijā, ir jāaizmirst visi attaisnojumi - vēlmei ir jānāk no sirds, ir jāpieķeras ilgām pēc dzimtenes un ģimenes mīlestības. 

Ja mēs aizbraukšanu izvēlamies tādēļ, ka tas ir vieglais ceļš - glābiņš no bezcerības, tad visai loģiski, ka nākotnē diez vai izvēlēsimies "grūto ceļu" - atgriešanos... bezcerībā. Es ticu, ka tiem, kas vēlas atgriezties - šķēršļu nav. Bet tie, kas vienkārši nevēlas, vienmēr atradīs kādu ļoti labu un skanīgu attaisnojumu. 

Bet mēs (aizbraucēji) neesam dzimtenes nodevēji, mēs esam liekuļi. Mums vienkārši dzimtene nav svarīga. Patriotisms nav iemesls liegt sev labu dzīvi. Māmiņa reiz izteicās, ka ja vien nebūtu "padomju domāšana" - visu citiem, sev neko - arī viņas dzīve būtu citāda. Bet man nav "padomju domāšanas" - esmu brīvā Latvijā dzimusi, egoistiska skuķe. Es vienkārši neredzu loģiku dzīvošanā valstij. Valsts ir domāta cilvēkiem, nevis otrādi.

Man tika audzināts no bērnības, ka valsts un savas zemes mīlestība ir galvenais (iespējams tāpēc, ka tiem, kas man šo uzskatu ieaudzināja pašiem savas valsts ilgu laiku nebija). Bet to sen visu esmu aizmirsusi, jo ārpus Latvijas tas netiek atgādināts. Mēs (ārzemju latvieši) esam dzimtenes nodevēji, bet vai mums tas rūp? Mums tāpat ir labāka dzīve nekā dzimtenes lielajiem patriotiem. Un viņiem tas sāp, tāpēc viņi cenšas mums vēl vairāk iedzelt - nievāt un noniecināt. Jūs tiešām domājat, ka lamājot mūs par to, ka esam izvēlējušies vieglu dzīvi, jūs mūs atvilksiet atpakaļ?

Pēdējās dažas nedēļas šādi es esmu šķendējusies un lādējusi Latviju, Latvijas sabiedrību, Latvijas darba tirgu un Latvijas dotās iespējas. Nemitīgi esmu salīdzinājusi visu ar Rietumeiropu, sakot, ka šeit valda tīra necilvēcība, ņirgāšanās un bezcerība. Esmu meklējusi un citējusi miljons iemeslu, kādēļ vienkārši nav vērts. Nav vērts bendēt savus nervus un veselību, nav vērts tērēt savu laiku un līdzekļus, nav vērts cīnīties, jo tāpat neviens par to nemaksās. Mani nogurdina Latvijas cilvēku negatīvisms un uzspēlētā iedomība, tajā pašā laikā pati nemitīgi lamājos.

Rokas nolaižas, atceroties, ka Latvijā ir griesti izaugsmei un līdz tiem griestiem ir jāsniedzas mūžību, jo vienmēr kaut kas vilks lejā. Vienmēr jāsāk no absolūtās nulles, un mana uzspēlētā iedomība nevienam nav vajadzīga, jo četru gadu pieredze Eiropā ir tikai mīnuss, kurš mani noliek zemāk par zemi - ja nebūtu aizbraukusi, varbūt būtu Latvijā kaut ko sasniegusi, tagad - ēd dubļus!

Es daru to pašu, ko tie, kas necenšas atgriezties - meklēju attaisnojumus, lai padotos, nevis iespējas risināt problēmas. Godīgi sakot, man vienkārši ir slinkums un nav vēlmes tērēt savu laiku.

Man patīk būt "iebraucējam" - bet ne jau savā dzimtenē.

Skatīsimies acīs patiesībai - es esmu liekule un "dzimtenes nodevēja". Man patīk labs atalgojums - tātad arī mantkārīga. Man patīk pozitīvi cilvēki - tātad esmu nenopietna. Man patīk tikt pie kārotā tagad un tūlīt - tātad slinka.

Pēc visa redzētā un dzirdētā, izskatās, ka es vienkārši neesmu Latvijas cienīga.

Atliek vien sev katru dienu atgādināt: "Nepadodies, sākums vienmēr ir grūts, Tev viss izdosies! Paskat, cik tālu jau esi tikusi - proti lietot vārdu "uzņēmums" un zini, kur Rimi var iegādāties biezpiena plāceņus! Beidz nīdēt, būs labi!"