Es esmu čigāns - vazājos pa pasauli.

Par to, cik tūkstoši cilvēku pamet Latvijas valsti gada laikā, šausminās visa Latvijas sabiedrība. Milzīga daļa aizceļo uz Īriju un Angliju, lai "rukātu" fabrikās. Otra daļa ir studenti, kas dodas ārzemēs iegūt "labāku izglītību". Nesen kādā blogā lasīju sarkastisku teikumu: "Bet Latvijai ir plāns - aizceļojošie atgriezīsies, samācījušies pasaules gudrības un izglābs valsti" - hā, hā, hā. Tos fabrikā "rukājošos" Latvijai nevajag, neko viņi neglābs. Un studenti? Daži atgriežas, bet Latvijas sabiedrībai viņu "pasaules gudrības" ir pie pēcpuses - "Ja jau tur ir tik labi, tad tinies no kurienes nācis, mums tevi te nevajag, valsts nodevēj!"

Pirms apmēram mēneša bija saruna ar kādu lietuviešu meiteni, kas man stāstīja, cik ļoti viņa mīl savu valsti un vienmēr, esot citur, to slavē un citiem stāsta, cik tā ir skaista, kaut arī pati izbauda dzīvi ārpusē - studē Dānijā, un šobrīd apceļo Jordānu - kur tas ir? Tuvajos, vidējos Austrumos? Esmu apdalīta ģeogrāfijas zināšanās.

Šī lietuviešu meitene arī bija pirmais cilvēks, kas pēc divu gadu negatīvisma pret Latviju, man lika aizdomāties - varbūt tiešām ir jābūt lepnai par savu valsti.

"Latvi, lai kurā zemes daļā tu nonāktu – Piemini Latviju! Nekad un nekur savā mūžā tu nedzirdēsi skaistāka vārda par šo vārdu; tāpēc nemities to daudzināt, nebeidz slavēt šo valsti, kas šo vārdu nes. Ja esi tēvs, paud to saviem bērniem, ja esi māte, dziedi par viņu pie savu bērnu un mazbērnu šūpuļiem, bet ja esi bērns, kas dzimis trimdā – nerimsti taujāt par šo zemi savus vecākus. Latvija lai tavās domās un iedomās ir kā tāla, brīnišķīga sala pasaules jūrās, uz kuru vienmēr jāstāv vērstam tavas dzīves laivas priekšgalam. Diena vai nakts, vakars vai rīts, piemini viņu, iemīli arvien dedzīgāk. Gada laikiem nākot un ejot – piemini Latviju!" - Jānis Jaunsudrabiņš

Man ir labas atmazgas, kādēļ pēdējos divus gadus esmu bijusi pretvalstiski noskaņota.

Man ir divi labi dāņu draugi, kuri abi apgalvo, ka manas mājas ir un vienmēr būs Dānijā. Man ir māsa, kas dzīvo Vācijā un uzskata, ka sliktākā valsts pasaulē ir Latvija. Man ir dzīvokļa biedrene, no kuras visbiežāk dzirdētais izteikums ir "jo Latvijā es neatgriezīšos". Man ir brālis krievs - pavisam nopietni - krievs, precējies ar krievieti, bet mājās ar bērniem cenšas runāt latviski. No viņa es nekādu ietekmi nejūtu, bet fakts kā tāds ir interesants. Mans asinsbrālis ir krievs - iepūt man.

Man ir māte lietuviete, kas peras ar tekstiem par valsts bezjēdzībām, Eiropas Savienības briesmīgo ieteikmi un krievu okupāciju, un dažādām pasaules konspirācijas teorijām.. Viņa man teica - "Tu padomju laikā neesi dzīvojusi, tādēļ arī neko nesaproti, ko tie vecie te peras". Vēl viens ļoti raksturīgs teksts, kuru dzirdēju no latvieša cilvēka, ir par ex-prezidenti Freibergu -, pati pusi savas dzīves ir nodzīvojusi Kanādā, nekāda latviete viņa nav. Par to tēmu, cik nelatviski ir cilvēki, kas dzīvojuši ārpus Latvijas, nesen lasīju veselu bloga rakstu - Latvijas latvieši tos, kas padzīvojuši ārpusē, uzskata par neīstiem latviešiem. Kas tad mēs esam? Pasaules klaidoņi bez mājām un tautības mēs esam. Čigāni, bļin.

Ja mana apkārtējā vide ir tik pretlatviski noskaņota, kā gan lai es neietekmējos no tās? Pie tam, pašas pieredze ar tautiešiem ir bijusi pārsvarā negatīva - jo tālāk no viņiem turos, jo labāk man dzīvē iet.

2010. gada septembrī - pirmajā mēnesī, ko pavadīju studējot Dānijā, neko neiemācījos, mans angļu valodas līmenis bija ļoti zems un pasliktinājās vēl vairāk, jo visa dzīves komunikācija noritēja latviešu valodā. Dzīvoju kopā ar latviešiem, mācījos un ballējos kopā ar latviešiem. Lekciju laikā mēs kopā sēdējām pēdējā rindā, sarunājoties latviski un nīdot par to, cik stulbas ir lekcijas.

Kādā brīdī man palika slikti - mani "piekāsa" latvieši, un pēkšņi sāka piegriezties latviešu nīdulība - viss ir slikti, skola slikta, darbu nevar dabūt, viss ir dārgs - man, savukārt, skola patika, darbu atradu pirmajās nedēļās un izpētīju, kur lēti var tikt pie visa nepieciešamā, arī skolā sāku sēdēt pirmajā rindā un visu sapratu, viss patika.

Pāris mēnešu laikā es izslēdzu no savu apkārtējo loka visus latviešus. Turpmāko divu gadu laikā mans paziņu loks sastāvēja pārsvarā no lietuviešiem. Rakstīju arī mātei, kura man izstāstīja, ka laikā, kad nodega viņas veikals, no latviešiem viņa nesagaidīja nekādu atbalstu, toties Lietuvas draugi burtiski izglāba visu padarīšanu.

Ir pagājuši četri gadi, kopš aizbraucu no Latvijas un tapuši desmitiem ierakstu par to, cik ļoti man nepatīk latvieši. To visu vēl ļaunāku padara fakts, ka lasu kādas ārzemnieces blogu par dzīvi Latvijā un latviešu sabiedrību - protams, lielākā daļa rakstu ir diezgan negatīvi - viņai pašai bail, ka uz ielas kāds viņu nodurs, par lietām, ko viņa atļaujas rakstīt - man gan smieklīgi. Angliski ir tāds teiciens - "Smieklīgi, jo patiesība".

Mana dzīves biedrene saka: "Tu pati sevi ved uz neveiksmi, uz Latviju skatoties tik negatīvi - gatavojies, kā uz Černobiļu brauktu". Mana nostāja - labāk neko labu negaidīt, jo tad ir iespējas būt "patīkami pārsteigtai" - jāgatavojas uz ļaunāko. Pēdējo reizi uz Latviju braucu ar pozitīvu skatu un dabūju pamatīgu kultūršoku un vilšanos. Es pārāk rožaini skatījos uz dzīvi, un pārāk daudz labestības un mīļuma gaidīju. Toreiz pametot Latviju vēlreiz (ar domu - pēdējo reiz), uzrakstīju dienasgrāmatas ierakstu par savām sajūtām ar nosaukumu: "Neatvadījos, jo nevēlējos dot solījumus atgriezties" - tos no manis nemitīgi centās izvilkt apkārtējie. Man esot jābūt valsts patriotei un jāsola, ka drīz būšu atpakaļ - as if.

Bet iekšās dega vēlme tīties prom cik tālu vien iespējams, nekad neskatoties atpakaļ, jo pēc divu mēnešu ilgas klausīšanās tekstos, cik es esmu stulba, cik man ir dumji sapņi un ambīcijas, cik man ļoti trūkst vērtību dzīvē, cik es esmu tukša un sekla - man vienkārši vairs nebija spēka runāt taisnību - teikt, ko patiesībā domāju. Sāku melot par visu - par plāniem, par dzīves uzskatiem. Teicu tikai to, ko apkārtējie vēlējās dzirdēt.

Otrs teikums - "Pametot Dāniju asaras bira kā pupas, bet pametot Latviju - viegluma un brīvības sajūta". Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka atgriežoties Latvijā saņēmu "Tinies no kurienes nākusi, valsts nodevēja!" attieksmi. Bet vienmēr atgriežoties Dānijā esmu saņēmusi "Laipni lūdzam mājās, mēs pēc tevis ilgojāmies" tekstus.

Pusgadu pēc veiksmīgas otrās Latvijas valsts dezertēšanas epopejas, tapa šis ieraksts:

23 .janvāris, 2013
"Atceros, kā sēdēju un raudāju par to, ko rakstu - cik briesmīgi jūtos, cik šausminoša un depresīva likās apkārtējo cilvēku domāšana. Es nespēju nekādi noticēt tam, ka mani plāni un dzīves uzskati apkārtējo acīs ir pilnīgas muļķības, iedomas, nesasniedzami sapņi, dumjas jaunības ambīcijas. Man likās, ka es jūku prātā. Gandrīz noticēju, ka nekas neesmu, neko nevaru un vispār darbs vistu fabrikā nemaz nav peļams, jo, ko gan citu tāds stulbs un neizdevies radījums kā es varētu ar savu dzīvi darīt?

Tagad sēžu mājīgā ofisā lielas Anglijas pilsētas centrā, dzeru kafiju, priecājos par vakardienas jauko Dzimšanas dienu.... Nu, tā... relaksējos un apdomāju dzīvi kāda tā izvērtusies 5 mēnešus pēc Latvijas kultūršoka terapijas.

Ja paskatās uz dzīves pamatslāni.... par spīti visiem, kas man neticēja, šobrīd man ir viss, ko gribēju - dzīvoju ar brīnišķīgiem cilvēkiem skaistā mājā. Strādāju darbu, kurā nav pilnīgi nekādu uztraukumu un kur mani ciena - esmu birojā, nevis vistu fabrikā. Satiekos ar jauku puisi, kurš grib un var nolikt visu pasauli pie manām kājām, un pārējā laikā izbaudu traku uzdzīvi klubos vai mierīgus vakarus mājās, ēdot indiešu vai ķīniešu kulinārijas brīnumus.

Tagad neviens mani nenoniecina, nerāj un nemāca man dzīvot. Izņemot manu priekšnieku, kurš nekādi nespēj mani pārliecināt, ka Āfrikas mirstošie bērneļi ir svarīgāki par iznīkstošajiem Bengālijas tīģeriem".

Par spīti visam, man nav bail doties uz Latviju vēlreiz - kā nekā, es kārtīgi gatavojos (kā dodoties uz Černobiļu), ar pilnīgi citu skatu un attieksmi - braucu apskatīties, kas tā par jocīgu valsti, un vai tādā ir iespējams dzīvot. Ja tomēr baigi nepatiks, man vienmēr ir plāns B, C, D... alfabētam ir pietiekami burtu.