Varbūt man vajadzēja kļūt par psihoterapeitu?

Pirms pusotra gada, atrodoties Anglijā, kur nebija tuvu cilvēku, centos atrast skaidrojumu savai ieilgušajai depresijai un bezspējai sakārtot dzīvi. Nokļuvu kādā domubiedru grupā, kurā cilvēki pārrunā savas problēmas. Man bija iespēja komunicēt ar līdzīgi domājošām dvēselēm, kas saprot un nenosoda. Iepazinos ar fantastiskiem cilvēkiem, kuri ir tikpat emocionāli, kā es. Lielākā daļa no viņiem daudzus gadus savas emocijas kontrolē ar zāļu palīdzību - antidepresantiem un garastāvokļa regulētājiem.

Pateicoties šo cilvēku atbalstam, sāku interesēties par "CBT" (Cognitive behavioral therapy) - kognetīvā uzvedības terapija. Sekoju dažādiem soļiem, lai sakārtotu sevi, domas un dzīvi - bez zālēm. Lēnām tiku pāri savai depresijai, atguvu pašpārliecinātību un ticību saviem spēkiem. Vairs nesapratu, kas man bija par problēmām - apstākļu sakritība droši vien. Pārliecināju sevi, ka nav man depresijas, nav man problēmu - viss bumbās. Esmu absolūti normāla cilvēka būtne ar pārāk emocionālu raksturu, un visu ņemu tuvu pie sirds.

Tagad cenšos dzīvot atmiņās par piedzīvojumiem Grieķijā, lai tos uzrakstītu, kamēr nav pilnībā no atmiņas izgaisuši. Uzrakstu pāris nodaļas un pārlasu - esmu šokā pati par sevi - tāda pārgalvība, bezatbildība. Šī cilvēka bērna uzvedība ir reizēm paša dzīvībai bīstama. Toties sajūtas? Absolūtā laime un eiforija, no depresijas ne miņas. Šobrīd atskatoties uz piedzīvoto - īsti normāli tas nebija - iespējams kārtējā mānijas epizode.

Pēc pārgalvīgajiem piedzīvojumiem nokļuvu Dānijā, kur kādu brīdi dzīvoju mierīga studenta dzīvi. Decembrī tomēr sākās depresija. Šoreiz vien divas nedēļas nogulēju gultā bez gribasspēka - pāris reizes nedēļā aizgāju līdz veikalam, bet pārējās stundas, kuras biju nomodā, pavadīju skatoties seriālus, jo gribējās atslēgties no realitātes - nedomāt, nejust. Ilgi man tāda gulēšana gan nesanāca, jo devos apciemot māsu Vācijā, kura mani iedvesmoja saņemties.

Maija sākumā sākās kārtējā mānijas fāze. Naktīs reti gulēju, daudz drukāju tekstus, pārsvarā par Grieķiju. Arī strādāju pie skolas projektiem, gāju uz darbu un trenažieru zāli - nemitīgi sevi mocīju ar fizisku slodzi, jo bija par daudz enerģijas. Daži no simptomiem, kas man ir raksturīgi, šādos mānijas periodos:

"Neizskaidrojami enerģijas uzplūdi. Ciešot no maniakālā bipolāro traucējumu veida, var rasties milzu enerģijas uzplūdi. Lai tos "izliktu", cilvēki visbiežāk iesaistās augstas intensitātes un biežās fiziskajās aktivitātēs"

"Domu auļošana. Nemitīga domu un ideju mutuļošana ir maniakālais simptoms, kas liedz cilvēkam spēju koncentrēties uz konkrētu lietu, tā vietā vēršot uzmanību uz vairākām vienlaikus, kā arī rada nemitīgu ideju ģenerēšanas sajūtu"

"Eiforija ir maniakālais bipolāro traucējumu simptoms. Ar to saskaroties, cilvēks izjūt nepamatotu laimes un prieka sajūtu, gandarījumu par paveikto un vēlmi notikušajā dalīties ar apkārtējiem". 

Respektīvi, atskatoties uz dzīves notikumiem, lēmumiem un problēmām, es noteikti ciešu no smadzeņu darbības traucējumiem.

"Bipolārie traucējumi ir garastāvokļa traucējumu kategorija, ko raksturo viena vai vairākas patoloģiski pacilāta garastāvokļa epizodes, kas klīniski tiek uzskatītas par māniju. Cilvēkiem, kuriem ir mānijas epizodes, parasti ir arī depresijas epizodes vai simptomi, kā arī jauktas epizodes, ko raksturo kā mānijas, tā depresijas pazīmes. Šīs epizodes parasti mijas ar normāla garastāvokļa periodiem, bet dažiem pacientiem depresija un mānija var strauji nomainīt viena otru, proti, noritēt tā sauktā straujā ciklu maiņa. Straujā ciklu maiņa, kam raksturīga četru vai vairāku epizožu nomaiņa gada laikā, ir atklāta lielai daļai pacientu ar bipolāriem traucējumiem". 

Noticēji? 

Es izjūtu pamatīgu riebumu pret psiholoģiju, jo jebkura cilvēka "atšķirība" no pelēkās aitu masas tiek raksturota kā slimība. Daudzi radoši un talantīgi cilvēki tiek uzsēdināti uz zālēm, kas noslāpē jūtas. Jūtas ir nepieciešamas, lai radītu mākslu - mūziku, gleznas, dzejoļus, stāstus. Kā arī psihes problēmas cilvēkiem dod attaisnojumu - "es nevaru, jo man ir psiholoģiska slimība".

Katram cilvēkam dzīvē uznāk periodi, kad visa pasaule ir sūds un dienām nav vēlmes rāpties no gultas ārā, pazūd apetīte un pat ar uzturvielu nogādāšanu organismā negribas ķēpāties. Un katram cilvēkam uznāk periodi, kad apriebjas šitā ikdienas rutīna un, ellē ratā visu, jālaižas piedzīvojumos uz kaut kādu bankrotējušo dienvidu valsti, kur saule spīd un dzīve ir skaista. "Okeāns līdz ceļiem un esam Jēzus, kas pa tā virsmu skraida". 

Mazliet padomājot, jebkurš cilvēks var radīt problēmas, kuru nav. "Visi tarakāni dzīvo galvā".  Es pavisam vienkārši esmu spējīga sevi diagnosticēt ar bipolāriem traucējumiem, obsesīvi kompulsīvie traucējumiem (ha ha ha, patīk latviešu tulkojumi), depresiju, māniju, ēšanas traucējumiem, panikas lēkmēm, utt.

Tomēr galu galā mana vienīgā problēma ir pienākumu trūkums - ja nav pienākuma celties un darīt dzīvi, var slīgt savā sliktajā garastāvoklī, cik ilgi vien vēlas. Kā arī, ja nav darba līguma ar ilgtermiņa noteikumiem vai pilna laika studijas, var jebkurā brīdī taisīt traci un baigos "dzīves maiņas" lēmumus pieņemt - kaut katru dienu - sapako tikai koferus un laidies dzīvē.

Bezatbildība un pienākumu trūkums ir iemesls pārgalvībai - mānijai. Tieši tāpat, tas ir iemesls sevis žēlošanai un laika izšķērdēšanai, neko nedarot - depresijai.